Latvijas politiskajā dzīvē tikai retu reizi gadās, ka pēc kāda notikuma varam sev godīgi atzīt – „nu tas gan bija negaidīti!". Viena no šādām reizēm, vismaz man, bija „Vienotības" valdes 6. novembra lēmums par „Vienotības" Saeimas frakcijas vadītājas Solvitas Āboltiņas izslēgšanu no pašas dibinātās partijas.
Kamēr valde pēc aizmuguriski pieņemtā lēmuma droši vien vēl uzkavējās sēžu zālē, atkorķējot šampanieti, atskaņojot Imanta Kalniņa oratorijas „Rīta cēliens" noslēguma daļu ar liriku par veco Bābeli, kas nu ir kritusi, Solvita Āboltiņa laiku lieki nekavēja un pārgāja pretuzbrukumā. Šobrīd droši vien nav tāda nacionālā plašsaziņas līdzekļa, kuram Solvita Āboltiņa, kas vēl salīdzinoši nesen nebija pielaužama uz intervijām, nebūtu piekritusi sniegt izvērstu sarunu, no kurām pamanāmākā droši vien bija vairāk nekā pusotru stundu ilgā Jāņa Dombura veiktā politiķes „autopsija" viņa vadītajā raidījumā interneta portālā „Delfi". Varam tikai zīlēt, cik no šajās intervijās paustā ir uz karstām emocijām nākusi vēlme atriebties, jo pikantu detaļu netrūkst, cik – pārdomāta upura tēla veidošana (joprojām nevaru izsvērt, vai asaras un teksts par ilgām pēc vārītiem tupeņiem Dombura intervijas noslēgumā bija patiesa emociju izpausme vai – gluži pretēji – auksta kalkulācija).
Laiks un forma
Pats fakts, ka Āboltiņa tika izslēgta no partijas, nav pārsteidzošākais šajā stāstā. Iekšējā neapmierinātība ar Āboltiņu „Vienotībā" ir rūgusi ilgāku laiku, un ne visi partijas biedri un deputāti ir bijuši priecīgi par to, ka lielā mērā partijas seja asociējas ar cilvēku, kurš Saeimā iekļuvis „pa sānu durvīm" (skat. Jāņa Junkura pēkšņo vēlmi uzreiz pēc ievēlēšanas 12. Saeimā attīstīt uzņēmējdarbību Ķīnā) un kura komunikācija ar sabiedrības sociāli mazaizsargāto daļu daudziem asociējas ar ūjināšanu. Taču šāds lēmums varēja tikt pieņemts citā laikā, piemēram, pirms „Vienotības" kongresa šā gada augustā, kad, partijai piedzīvojot vadības krīzi, Edvards Smiltēns, kas pretendēja uz partijas priekšsēdētāja amatu, uzstādīja ultimātu – vai nu es, vai Āboltiņa. Tobrīd Āboltiņa saglabāja Saeimas frakcijas vadītājas amatu, bet Smiltēns uztaisīja demaršu, izstājoties gan no Saeimas frakcijas, gan partijas, jeb – kā Āboltiņa minēja – „Edvardiņš vienkārši kaut kur apmaldījās". Laika gaitā kļuva aizvien pamanāmāks, ka „Vienotībā" netrūkst cilvēku, kuri, viena vai otra iemesla motivēti, trin dūčus pret Āboltiņu, un šo cilvēku saraksts tapa jo dienas jo garāks. Bijusī premjere Laimdota Straujuma neslēpa, ka daļēji Āboltiņa vainojama pie viņas demisijas, tādēļ Straujumas balsojums valdes sēdē par Āboltiņas izslēgšanu nebija pārsteigums. Kaut arī bijušais partijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs parasti diplomātiski izvairījās no žurnālistu jautājumiem par Āboltiņas lomu partijā, bija jūtams, ka viņu neapmierina vairāku varas centru veidošanās partijā, kas bija arī viens no Smiltēna argumentiem pret frakcijas vadītāju. Āboltiņas nedraugu vidū netrūkst arī citu augsta ranga „Vienotības" politiķu, tostarp eiroparlamentāriešu.
Ja ticam partijas priekšsēdētājam un ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam, par pēdējo salmiņu kļuva „Vienotības" frakcijas vadītājas centieni pretnostatīt frakcijas darbu valdes darbam un viņas pītās intrigas, kas diskreditējušas ekonomikas ministra kandidātu izvirzīšanas procesu.
Šāviens kājā vai jauns sākums?
Ar neapbruņotu aci ir redzams, ka „Vienotību" plosa iekšējas pretrunas. Saeimas frakcijā ar 22 deputātiem, kuru vada no partijas izslēgtā Āboltiņa, tikai 10 deputāti ir „Vienotībā". Valdes lēmums par Āboltiņas izslēgšanu nebija vienbalsīgs. Arī „Vienotībā" raisītās domstarpības par to, kam jākļūst par Arvila Ašeradena pēcteci ekonomikas ministra amatā, liecina, ka zemūdens akmeņu un ar spēcīgām personiskajām ambīcijām apveltītu cilvēku partijā netrūkst.
Kamēr publisko telpu turpina piepildīt Āboltiņas atklāsmes par saviem kolēģiem un viņu ne pārāk taktiskās replikas, kas izskan attiecībā uz bijušo partijas vadītāju, grūti līdz galam izsvērt, vai „Vienotība", atbrīvojoties no Āboltiņas veidā, kādā to izdarīja, būs ieguvēja. Nezinu, vai vairāku varas centru vilkme bija tik spēcīga un Āboltiņas jaukšanās potenciālo ekonomikas ministra amata pretendentu izraudzīšanās procesā tik neizturama, ka nepilnu gadu pirms vēlēšanām vajadzēja viņu ar skandālu izsviest no partijas, kā rezultātā publiskajā telpā noplūst un turpinās noplūst „Vienotībai" neglaimojoša informācija. Un paturam prātā, ka Āboltiņa pati bija nolēmusi uz Saeimu vairs nekandidēt un no politikas aiziet, kas nozīmē, ka „Vienotība" šo rētu savas partijas ķermenī ir cirtusi pati.
Āboltiņas izslēgšana no „Vienotības" ietekmēs arī Saeimas darbu. Varam prognozēt, ka drīzumā Āboltiņa zaudēs, taču nav noliedzams, ka vairāki deputāti frakcijā, kā, piemēram, Dzintars Zaķis, viņu joprojām atbalsta, tā rezultātā līdz nākamajam Saeimas sasaukumam Solvita Āboltiņa joprojām var saglabāt daļu ietekmes – vismaz tik lielu, lai duļķotu ūdeni parlamentā.
Tā vietā, lai „Vienotība" jaunā partijas priekšsēdētāja vadībā īstenotu sekmīgu priekšvēlēšanu kampaņu, tai būs jācīnās ar iekšēju ugunsgrēku dzēšanu, kas, ja vien „Vienotība" īsā laikā nespēs radikāli mainīt savu tēlu un piedāvāt vēlētājiem svaigas sejas un idejas, visai droši novedīs pie sliktiem vēlēšanu rezultātiem.
Pēc 6. novembra partijas valdes lēmuma „Vienotības" nākotne – rietošā vai atdzimstošā – ir Ašeradena un to valdes locekļu, kuri balsoja par Āboltiņas izslēgšanu, rokās.
15.11.2017.