Laikā, kad Olimpiskajās spēlēs tiek pārbaudīti un pārsniegti cilvēka ķermeņa spēju limiti, laikā, kad uz Marsa nolaižas pasaules gudrāko prātu konstruētā laboratorija, šķiet, ir nevietā runāt par norisēm Latvijas politiskajā dzīvē. Tādēļ es to nedarīšu.
Gan sportistu panākumiem, gan laboratorijai, kura pirmdien piezemējās uz Sarkanās planētas, ir vairāk kopīga, nekā pirmajā mirklī varētu šķist. Kopīgais ir sapnis. Mēs dzīvojam laikā, kad indivīds no dienas dienā tiek sists ar sadzīviskām problēmām — kā atrast labi atalgotu darbu, kur ņemt naudu, lai pabarotu ģimeni, degvielas cenas aug, nelietīgie politiķi par tautu nerūpējas, kaimiņš aiz sienas skaļi klausās mūziku, veikalā nošmauca piecus latus… Šī atmosfēra, kurā daudzi no vidusmēra iedzīvotājiem ik dienas atrodas, nevedina sapņot un domāt par rītdienu. Ar „domāt par rītdienu” jāsaprot nevis „ko es rīt ēdīšu/vilkšu mugurā?”, bet „kāda būs nākotnes pasaule un sabiedrība”. ASV astrofiziķis Nīls deGrass Taisons ir viens no tiem, kas aicina cilvēkus apzināties šī sapņa par rītdienu nozīmi. Krīzes ietekmē Nacionālā aeronautikas un kosmosa administrācija, ko mēs labāk pazīstam pēc abreviatūras NASA, pēdējos gados ir saskārusies ar būtisku finansējuma samazināšanu, apdraudot vairākus zinātniskos pētījumus un daudzas kosmosa izpētes misijas. Zem cirvja nonākusi arī cilvēka pilotēto kosmosa kuģu programma, kas kopš 1969. gada „Apollo 11” misijas, kad cilvēks pirmo reizi spēra kāju uz Mēness, ir bijusi NASA seja. Taisons aicina spiedīgajos budžeta apstākļos nemazināt finansējumu kosmosa izpētei, jo pretējā gadījumā mēs uzņemsim kursu atpakaļ uz akmens laikmetu. Pārmetumus, ka NASA uzturēšana valsts budžetam un ASV iedzīvotājiem ir pārāk liels slogs, Taisons atspēko, sakot, ka NASA finansējums katram nodokļu maksātājam izmaksā vien 4/10 no viena centa. Ja finansējums palielinātos kaut vai līdz vienam centam no katra nodokļu maksātāja, tad pavisam reāli varēs runāt par cilvēka nolaišanos uz Marsa. 850 miljardi dolāru, ko ASV novirzīja banku glābšanai, ir lielāka summa, nekā kopējais NASA tās pastāvēšanas laikā saņemtais finansējums. Jautājums ir par prioritātēm, un, lai gan pirmajā mirklī šķiet, ka raķešu šaušana debesīs ir bezjēdzīga izprieca, ir pierādīts, ka investīcija kosmosa izpētē ir ieguldījums, kas nākotnē nes labus augļus. Kosmosa iekarošana nav pašmērķis. Kaut arī aukstā kara laikā kosmosa izpēte un raķešu šaušana debesīs (iesākumā ar dzīvniekiem, tad ar cilvēkiem) dzima kā zinātniski militāra sacensība starp abām lielvarām, kas savās ietekmes zonās bija sadalījušas lielāko daļu pasaules, tā sabiedrībā raisīja ko vairāk par abu valstu politiķu un militāristu „mērīšanos ar krāniņiem”. Sabiedrība sāka sapņot un domāt par rītdienu. Gan ASV, gan PSRS iedzīvotāju ikdienas sarunvalodā aizvien biežāk iezagās vārdi „kosmoss”, „raķete”, „rītdienas”. Pateicoties zinātnieku atklājumiem, daudzi ražojumi un plaša patēriņa preces guva reālus uzlabojumus — automašīnas kļuva aerodinamiskākas, materiāli — izturīgāki, pārtikas produktus varēja uzglabāt ilgāk, par dažādiem futūristiskiem dizaina un arhitektūras risinājumiem pat neminēšu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.08.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS