Pagājis gads, kopš Latvijas televīzijas tiešajā ēterā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers paveica to, ko liela daļa sabiedrības bija gaidījusi jau labu laiku iepriekš, proti, deva rīkojumu par Saeimas atlaišanu.
Gads nav un nevar būt pietiekami ilgs laika periods, lai novērtētu rīkojuma Nr. 2 ietekmi uz Latvijas politisko vidi un izmaiņas sabiedrības noskaņojumā. Taču par īstermiņa ieguvumiem un trūkumiem gan var spriest, kas, protams, ir subjektīvi un ļoti atkarīgs no katra konkrētā politikas procesa dalībnieka skatpunkta.
Jāsāk ar pašu rīkojuma autoru. Lai nu šoreiz malā paliek tas, cik kalkulēts, emocionāls, citu ieinteresēto personu spiediena rezultātā tapis bija Valsts prezidenta lēmums, paraudzīsimies, kāds šis gads ir bijis pašam Valdim Zatleram. Pēc tam, kad bija par 99,9% skaidrs, ka otrs prezidentūras termiņš vairs „nespīd" (dažs apgalvo, ka tas arī ir būtiskākais rīkojuma tapšanas iemesls), Zatlers izvēlējās rīkoties nevis kā valstsvīrs, bet kā politiķis, proti, nodibināja partiju, lai uz jauniegūtā popularitātes un tautas mīlestības viļņa iesērfotu parlamentā. Paša partijas radītāja vārda izmantošana partijas nosaukumā pat tādai Latvijas politikas primadonnai kā Ainārs Šlesers lika nopūsties, sak', „kādēļ es pirmais par to neiedomājos". Ambīcijas bija, taču tam diemžēl pietrūka piepildījuma. Paša Zatlera vārds, jaunu, politikā līdz šim neiesaistītu cilvēku piedāvājums, kā arī solījums patriekt oligarhus un veikt līdz šim sastrādāto cūcību revīziju ļāva iekļūt parlamentā (ar mazāk vietām, nekā cerēts), bet diemžēl Zatlera un partijas ceļš bija bedrēm klāts.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 30.05.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS