Kad klusē diplomāti, runā lielgabali. Pagājušajā nedēļā jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps pasaulei demonstrēja, ka viņam nav svešas bērnu (kurus gan savā valstī neparko nevēlas redzēt) ciešanas, un deva zaļo gaismu maznozīmīgas aviācijas bāzes bumbošanai Sīrijā. Civilizētie Rietumi lielākoties aplaudēja Trampa izlēmīgumam, bet no minētās aviācijas bāzes jau pēc dažām stundām pacēlās lidmašīnas, lai turpinātu uzbrukumus Bašaram al Asadam naidīgajiem kaujiniekiem.
Lielāko ASV telekanālu raidījumu vadītāji slavēja prezidenta rīcību, dažs pat centās piemeklēt pēc iespējas daiļskanīgākus apzīmējumus cēlajam aktam un raksturoja, cik graciozs bijis no diviem bāzes kuģiem palaisto „Tomahawk" raķešu lidojums naksnīgajās Sīrijas debesīs. To visu pavadīja atbilstošs videomateriāls.
Pirms dažām dienām video gan bija cits. Aptuveni divas minūtes garajā videorullītī, kurš nepārtraukti cirkulēja ziņu kanālos, bija attēloti sīriešu bērni, kas cietuši uzbrukumā, kurā tika izmantoti ķīmiskie ieroči. Tieši šis video, kā izteicās pats prezidents, bija katalizators viņa izlēmīgajai rīcībai. Minētais video (lietojot interneta vidē populāro vārdu) „šokēja" pasaules sabiedrību, līdzīgi kā 2015. gada septembrī pasauli bija „šokējušas" publiskotās fotogrāfijas ar Vidusjūras krastā izskalotajām divgadīgā Sīrijas bērna mirstīgajām atliekām. Karadarbība Sīrijā jau ilgst kopš 2011. gada. Tajā bojā gājušo mierīgo iedzīvotāju skaits, tostarp bērnu, ir mērāms desmitos tūkstošu vai pat simtos. Taču tieši minētie vizuālie materiāli ir izraisījuši gan spēcīgas emocijas, gan konkrētas darbības. Tas tādēļ, ka ar šādu materiālu palīdzību mūsu apziņā ienāk atsvešināto karu realitāte, un dažkārt ar šo realitāti var manipulēt.
Tas, ko tu redzi
Vizuālā informācija ir spēcīgs ierocis jebkurā karā. Ne velti fotogrāfijas ar cinkoto zārku rindām lidostās, kā arī attēli pēc uzbrukumiem ar napalma bumbām, kuros redzams apdedzis bērns, bija būtisks pagrieziena punkts Vjetnamas karā, jo ASV sabiedriskā doma pēc šādu materiālu publiskošanas uzrādīja ļoti niecīgu atbalstu ieilgušajai, neauglīgajai karadarbībai.
Lielākā daļa karu, vismaz to, kuros iesaistītas Rietumvalstis, kopš Persijas līča kara lielākoties tiek izcīnīti TV ekrānos. Ja karadarbība no tavas valsts netiek translēta lielākajos TV kanālos, tad kara nav vispār, jo publika, ja neskaita dažus informācijas urķus, par to neko daudz nezina. Pavaicāsim paši sev – cik daudz mēs zinām par cilšu kariem Āfrikā? Varbūt par nepārtrauktajiem dažādu reliģisko konfesiju savstarpējiem slaktiņiem Tālajos Austrumos? Neko daudz, taču, piemēram, karadarbība Sīrijā ir mūsu degpunktā, jo par to plašsaziņas līdzekļi stāsta 24/7 režīmā. Taču – par spīti formālajai informācijas pārbagātībai – vai mēs maz zinām, kurš ar kuru un kādēļ karo? Piedāvāju nelielu pārbaudi sev pašiem. Sarindosim visus Sīrijas karā iesaistītos dalībniekus. Bašars al Asads un viņu atbalstošā Sīrijas armija, prezidentu atbalstošā Krievija, pret Asadu karojošie opozicionāri, kuru dažādus grupējumus droši vien būtu iespējams dalīt vēl sīkāk, Islāma valsts, pret kuru it kā karo visi, ASV, kas vienu brīdi bumbo ISIS, bet jau nākamajā – prezidenta militāros objektus, Turcija, kas veica militāros uzbrukumus Sīrijas teritorijā, tikai brīžiem nebija skaidrs, pret ko (ISIS vai pret Islāma valsti karojošajiem kurdiem). Šo sarakstu vēl varētu krietni papildināt. Un tagad mēģinām noteikt, kuri Sīrijas karā ir „labie" un kuri „ļaunie". Viegli nav, jo, kā jau dzīve to ir pierādījusi, baltais un melnais tīrā formā nemēdz pastāvēt, ir vien dažādas pelēkā nokrāsas.
Ar Putinu bija par maz
Teiciens „Kurš uzvarēs informācijas karā, uzvarēs visā karā" mūsdienās ir patiesāks kā nekad agrāk. Karš kopš jau minētā Līča kara laikiem ir kļuvis par ko līdzīgu realitātes šovam, kur ir savi centrālie personāži, kāpinājuma punkti, dažādi strauji pavērsieni, agresija, „pozitīvie" un „negatīvie" tēli un – pie horizonta – šķietams atrisinājums. Daudzi ir pieņēmuši šos spēles noteikumus un, kamēr bumbas nekrīt viņu pagalmos, distancēti ar interesi, taču bez patiesa līdzpārdzīvojuma seko līdzi notikumiem.
Pašlaik gan klāt ir nācis vēl viens interesants elements – ASV Baltajā namā ir realitātes šovu zvaigzne. Un par biedinājumu daudziem visu prezidenta un varenākās valsts pasaulē padarīšanu Tramps tik tiešām uztver kā spēli sevis izklaidēšanai.
„Tas ir kā iedot granātu iereibušam pērtiķim" – aptuveni šādi vairāki politikas analītiķi un dažādu karu veterāni raksturoja brīdi, kad ASV prezidents ieguva pieeju kodolieroču palaišanas kodiem. Bažas, ka ASV prezidents varētu vēlēties uzspēlēt „kariņu", ir ne bez pamata. Jau priekšvēlēšanu laikā viņš pauda visai dīvainas atziņas attiecībā uz kodolieročiem, sakot, ka to valstu skaitu, kam ir kodolarsenāls, vajadzētu paplašināt, un brīnoties, kādēļ biežāk netiek apsvērta kodolieroču izmantošana. Tas lika nodrebēt pat pieredzējušākajiem militārajiem ekspertiem. Retorika daudz nav mainījusies arī pēc Trampa kļūšanas par prezidentu. Viņaprāt, ASV, kuru militārajam arsenālam un ikgadējiem tēriņiem neviena valsts ne tuvu nespēj līdzināties, nepieciešams vēl vairāk ieguldīt militārajā jomā, tai skaitā kodolarsenālā. Ja nopietni uztveram ASV prezidenta un viņa administrācijas izteikumus, pasaulē atkal var atgriezties militārās bruņošanās sacensība, kas nevienai no pusēm neko pozitīvu nesola.
Drošība ir bizness, un, kā liecina pagājušās nedēļas daudzi terorakti (Krievijā, Zviedrijā, Ēģiptē u. c.), tas ir dārgs, un ne vienmēr ir iespējams garantēt labāko rezultātu. Bažas raisa tas, ka vienas no lielvarām, kas uzņēmusies drošības garanta lomu, tai skaitā arī Latvijai, vadītājs ir patmīlīgs egocentriķis, kurš alkst uzslavu un kuram tā vien niez nagi izmēģināt ASV militārās spēļmantiņas. Pats bīstamākais gan ir tas, ka viņu uz rīcību ir iespējams ļoti viegli motivēt. Vienu dienu viņš saka, ka Sīrijas prezidenta liktenis ir pašu sīriešu rokās, bet jau pēc dažām dienām izšķiras uzsākt atklātu konfrontāciju ne vien ar Sīrijas valdību, bet arī ar Krieviju, un tas viss – bez lēmuma saskaņošanas ar ASV Kongresu. Kādēļ tas var būt bīstami mums? Tādēļ, ka kāds no nākamajiem impulsīvajiem ASV prezidenta lēmumiem var zem sitiena palikt arī Latviju.
11.04.2017.