Jau dažas stundas pēc tam, kad Briseles Zavantemas lidostā un metro līnijā bija nogranduši sprādzieni un sāka pienākt ziņas par bojāgājušajiem un ievainotajiem, sociālajos tīklos sāka cirkulēt franču laikraksta „Le Monde" populārā karikatūrista/satīriķa Plantu zīmējums, kurā attēlots stilizēts raudošs Francijas tēls apkampis raudošu Beļģijas tēlu. Zīmējumā minēti arī abās valstīs nesen notikušo terora aktu datumi – 13. novembris un 22. marts.
Zīmējums jau uzreiz tika nodēvēts par ikonisku un tika minēts, ka tas noteikti kļūs par simbolu tam, ka cerība, brālība un līdzcietība uzvarēs bailes, haosu un šausmas, ko sēj terorakti. Droši vien tā arī būs, taču manī šis zīmējums vairāk raisa dusmas, jo skaidri apzinos, ka, turpinot tādā garā, mēs ik pa laikam šo zīmējumu varēsim papildināt ar vēl virkni raudošiem Eiropas valstu (un ne tikai to) karogiem.
Šobrīd sociālos tīklus vajadzētu pārpludināt citiem, daudz ikoniskākiem un gan Beļģijas varas iestāžu, gan ES līdzšinējo rīcību un politiku atspoguļojošākiem zīmējumiem. Runa ir par populāro japāņu maksimas jeb dzīves likuma „Neredzu ļaunu, nedzirdu ļaunu, nerunāju ļaunu" atainojumu ar trim viedajiem pērtiķiem. Šajā gadījumā vārdu „ļauns" var aizvietot ar citiem vārdiem, piemēram, „problēma". Nepārprotiet, pilni plašsaziņas līdzekļi ir piebļauti ar atziņām, ka terorisms ir problēma, ar teroristiem jācīnās, tiek veikti reidi, uzlidojumi un kas tik vēl ne, taču visbiežāk tiek runāts par formu, nevis saturu, un iemesls, kādēļ tas notiek, ir regresīvi kreisā ideoloģija, kas, lai gan spēcīga, savas pozīcijas sāk zaudēt.
Plaukstošais regresīvisms
Apzīmējums „regresīvie liberāļi jeb kreisie" diez vai rodams kādas politikas zinātnes grāmatā, taču diskusiju forumos interneta vidē un arī ārpus tā popularitāte strauji aug. Šī termina lietojums kļuva biežāks pēc 13. novembra teroraktiem Parīzē un pēc masveida seksuālajiem uzbrukumiem sievietēm Ķelnē. Progresīvi kreiso ideju piekritējus lielākoties līdz šim uzskatīja par cilvēkiem, kuri atbalsta cilvēktiesības, vārda brīvību, tiesības uz pašnoteikšanos, ļoti plašu spektru, un, kaut arī šajos uzskatos netrūkst kritizējamā, vismaz to paudēji spēja saglabāt savu uzskatu konsekvenci. Taču ar laiku sāka pieaugt to gadījumu skaits, kad šo konsekvenci kļuva aizvien grūtāk noturēt. Un tā dzima regresīvi kreisie. Piemēram, jau minētais Ķelnes gadījums. No vienas puses –
feminismā, kas bāzēts liberālisma ideoloģijā, tiek proponēts, ka šobrīd sievietes vieta patriarhālajā sabiedrībā ir uz zemāka pakāpiena nekā vīrieša, tādēļ nepieciešams cīnīties par vienlīdzību. Ja Ķelnē aizdomās par izvarošanu tiktu turēti vietējie, baltie vācieši vai citi eiropieši, „problēmu" ar nosodījuma paušanu nebūtu, taču, kad runa ir par „no kara šausmām mūkošiem bēgļiem", kuru statuss arī vērtējams kā mazaizsargāti, pēkšņi jāsāk domāt, kā izlavierēt. „Par laimi", šoreiz tas izdevās, un uzsvars sabiedriskā diskursā (par spīti neskaitāmām sieviešu liecībām) tika novirzīts uz to, ka „nu jā, pie visa vainīga policija, kas nespēja tikt galā ar Jaungada svinību pūli". Šāda pati reakcija dažbrīd ir vērojama, kad tiek diskutēts par sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesībām Āzijas un Āfrikas valstīs. Rietumos katrs sīkākais pārkāpums tiek pacelts nacionālā mērogā, turpretī faktus par to, ka daudzās islāma valstīs sievas par neuzticību tiek nomētātas ar akmeņiem vai homoseksuālismā apsūdzēti cilvēki kārti pie laternu stabiem, parasti pavada roku plātīšana – „nu jā, tā ir atšķirīga kultūra, tur neko nevar darīt, un vispār viņiem jau tā iet grūti", un saruna plūstoši pāriet uz to, ka tā patiesībā ir Rietumu vaina, kas šajās valstīs, kuras pirms dažiem gadsimtiem vēl bija kolonijas, nemitīgi karo.
Nav jābūt pētniekam, lai konstatētu, ka pēc 13. novembra terora aktiem centieni diskreditēt vienas puses argumentus, lietojot tikai divus vārdus „islamofobs" un „nacists", ir kļuvuši ļoti spēcīgi. Diemžēl, cilvēki, kas ar „dakšām un lāpām", un politkorektuma karogiem rokās cenšas noturēt savas pozīcijas, apelējot pie tā, ka mēs taču esam civilizēti un humāni, neredz to, ka viņu izmantotās metodes viņu pozīciju tikai vājina. Cik aklam ir jābūt, lai neredzētu, ka cilvēki, kuri līdz šim bija centristi vai mēreni kreisu, vai labēju uzskatu atbalstītāji, pamazām sāk virzīties no centra uz labo pusi, jo redz, ka vienīgie, kas (kaut arī ne bez populisma un demagoģijas) tomēr runā par bēgļu krīzi un tās sekām, ir tādi politiskie spēki un kustības kā Lielbritānijas Neatkarības partija, Marī Lepēnas vadītā „Nacionālā fronte" vai Grieķijas neonacistu partija „Zelta rītausma". Arī aiz okeāna Donalda Trampa popularitāti lielā mērā var skaidrot ar to, ka cilvēki ir tiktāl atsvešināti no varas un politiķu runām, ka ikviena patiesu emociju izpausme, lai cik šokējoša, tiek uztverta pozitīvi. Gan municipālās, gan nacionālās vēlēšanas aizvien skaidrāk sāk parādīt, ka, neieklausoties sabiedrībā un tās bažās, cilvēki aizvien spēcīgāk tiek stumti pretim politiskā spektra radikālajiem spārniem.
Tev nebūs slikti par bēgļiem runāt
Kaut gan regresīvi kreisā ideoloģija Latvijā nav tik izplatīta, jo, šķiet, arī vietējie politiķi paši ir apmulsuši un īsti nezina, kā nu kuro reizi izteikties par bēgļiem, šādi tādi asni sāk spraukties ārā. Viens no ilustratīviem piemēriem ir tas, kas notika ar režisoru Alvi Hermani. Kaut arī pretrunīga personība, līdz 2015. gada nogalei režisors bija daudzviet Eiropā cienīts, mīlēts, apbrīnots. Viņa izrādes, gūstot pozitīvas atsauksmes gan no teātra, gan skatītāju puses, parasti ir izpārdotas. Par „mutes palaišanu" viņš iekļuva Krievijas „melnajā sarakstā". Taču izrādījās, ka tikpat viegli iespējams iekļūt arī citos „melnajos sarakstos". Ar atziņu, ka „politkorektuma laiki ir beigušies", un norādot līdz šim Eiropā īstenotās bēgļu politikas saikni ar terorismu, Hermanis uzteica darbu Vācijas valsts teātrī „Thalia Theater" Hamburgā. Viņa izteikumus gan radošā inteliģence, gan Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļi nodēvēja kā mūsdienu Eiropai nepieņemamus, šokējošus, nekorektus un, tavu brīnumu, rasistiskus (komentāros vienkāršā tauta pārsvarā gan pauda Hermanim atbalstu). Lai nu būtu Vācija, Itālija un pārējās „vecās" valstis, Latvijā taču šādas reakcijas nebūs? Kas tev deva! Alvis Hermanis bija viens no pirmajiem, kas savā facebook profilā runāja par Ķelnes notikumiem, laikā, kad gan Vācijas, gan Latvijas mediji, Induļa Emša vārdiem runājot, gulēja „murkšķa miegā", jo nedod, dievs, kaut ko sliktu par bēgļiem pateikt. Pirmais, kas aprāja Hermani, bija filozofs Ilmārs Šlāpins, kam Hermaņa politnekorektie uzskati mieru nedeva jau pēdējos gadus. Bija arī citi, taču no sabiedrības puses Hermaņa paustais un drosme idejas vārdā nodedzināt tiltus ar lielajiem Rietumvalstu teātriem tika uztverta ar atsaucību.
Latvijas, un ne tikai Latvijas, bet pārējās Eiropas problēma nav tā, ka trūktu diskusiju. Tās ir, un to ir bez sava gala. Problēma ir tā, ka diskusijas notiek paralēli viena otrai. Joprojām mums ir „tabu" temati, vārdi, uzskati. Taču tas, ka par kaut ko netiek runāts, nenozīmē, ka tas neeksistē. Noklusējot, ka Francijā, Zviedrijā, Lielbritānijā un daudzviet citur centieni integrēt cilvēkus, kuri nākuši no absolūti atšķirīgas kultūrvides, ir cietuši neveiksmi un līdz ar to ir saasinājušās sociāla un krimināla rakstura problēmas, vēl nenozīmē to, ka problēmas neeksistē.
P. S. Briselē esmu pabijis četras reizes, un ar katru apmeklējuma reizi pārliecība, ka kaut kas šajā pilsētā neglābjami virzās nepareizā virzienā, ir tikai nostiprinājusies. Stikla un tērauda augstceltnes, kurās dienu no dienas spieto politiķi un diplomāti no visas Eiropas, pat pasaules, un turpat līdzās rajoni, kuros, piedodiet manu tumsonīgā latvieša rasismu, baltādainu cilvēku ar uguni nesameklēt. Kur vēl skaidrāku kontrastu un apliecinājumu tam, ka centieni integrēties ir bijuši nesekmīgi, bet centieni segregēties (ar visām no tā izrietošajām sekām) – noritējuši „uz urrā". Taču maz ir to balsu, kas uzdrīkstas runāt par ilgu gadu gaitā samilzušajām problēmām. Lielās Eiropas valstis koloniālisma un pašu izraisīto pasaules karu iespaidā joprojām dzīvo ar mazohistisko vainas apziņu, ka tās ir visai pasaulei parādā, un labākais veids, kā šo parādu atdot, ir atdarot vārtus uz labklājības (pagaidām) valstīm pēc iespējas plašāk. Šī kļūdainā politika apvienojumā ar neveiksmēm citās frontēs ir veicinājusi to, ka šobrīd teroristi var turēt sasprindzinājumā visu Eiropas Savienību, jo viņi nav ārpusē – viņi ir mūsu vidū.
Teroraktos mirušie ir jāapraud, taču raudāt, iebāžot galvu smiltīs, nozīmē ņirgāties par viņu nesto asiņaino upuri. Visdziļākā līdzjūtība teroraktos Turcijā, Beļģijā un Pakistānā bojāgājušo ģimenēm.