Protesti atkal ir modē, un pēdējos mēnešos pasauli ir pāršalcis pamatīgs protestu vilnis. ASV notika un joprojām nerimst protesti gan pret nesen amatā stājušos valsts prezidentu Donaldu Trampu un viņa īstenoto politiku, gan protesti pret tiem, kas protestē pret prezidentu.
ASV šogad arī dzima ideja Starptautiskajā sieviešu dienā – 8. martā – sarīkot akciju „Diena bez sievietēm", mudinot sievietes šai dienā nestrādāt, bet doties ielās. Akcija ar mainīgiem panākumiem atbalsojās arī citviet pasaulē. Arī mēs Latvijā nesēžam rokas klēpī salikuši un šad tad dodamies uz Rīgu, lai pie visiem labi zināmās ēkas Jēkaba ielā pastāvētu ar plakātiem, protestējot vai nu pret zemo atalgojumu medicīnā un izglītībā, draudiem „aizklapēt" mikrouzņēmumus, vai arī – kā šopirmdien – piedalītos tautas sapulcē par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam mājoklim, bet dienu vēlāk protestētu pret augstskolu apvienošanu.
Skaita naudu premjera makā
Kā jau tas ir ierasts, visus tomēr arī šajā aktivitātē ir izdevies pārtrumpot Krievijai. Tiesa, ja lieto tikai Krievijas valsts plašsaziņas līdzekļus, var šķist, ka pagājušajā nedēļā nekas tāds īpašs nav noticis un 26. martā tūkstošiem cilvēku vairākās Krievijas pilsētās izgāja ielās, lai baudītu svētdienu, nevis piedalītos vienā no lielākajām protesta akcijām kopš PSRS sabrukuma. Cilvēki, galvenokārt jaunieši, pilsētu ielās izgāja, atsaucoties uz Alekseja Navaļnija aicinājumu. Viņa vadītā „Fonda cīņai pret korupciju" sagatavotais pētījums par iespējamiem Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedeva slepenajiem aktīviem un plašo korupcijas tīklu nesen izraisīja plašu rezonansi arī ārpus Krievijas robežām, un 26. marts tika izvēlēta kā diena, kad iziet pilsētu ielās, lai protestētu pret korupciju visaugstākajos varas gaiteņos.
Tie, kam nav slinkums, netrūkst kritiskās domāšanas un ir dažas stundas brīvā laika, var interneta vietnē youtube.com sameklēt Navaļnija veidotos plašos materiālus par Krievijas politiskās elites spiedīgajiem dzīves apstākļiem. Mums ir pat iespēja salīdzināt Navaļnija ar dronu filmētos Krievijas premjera īpašumus un Artusa Kaimiņa tādā pašā manierē iegūto video ar jau daudz pieticīgāko Puzes mežos esošo Aivara Lemberga iedzīvi.
Plašākie protesti norisinājās Maskavā. Precīzs dalībnieku skaits nav zināms, taču tas varētu būt mērāms desmitos tūkstošu cilvēku. Tā kā akcija bija nesankcionēta, Krievijas varas iestādes ar prieku sasēdināja „melnajās bertās" aptuveni 1000 no dalībniekiem, pārējos izdzenāja, bet galvenajam rīkotājam Navaļnijam piesprieda 15 diennaktis ilgu arestu.
Krievija protesta akcijas cenšas pasniegt kā Navaļnija un Rietumu inspirētu pasākumu, kur jauniešiem par piedalīšanos tika solīta samaksa. Komentārs nepārsteidz, taču, šķiet, šī ir tā reize, kad Kremlim nedaudz sāk trīcēt bikses, jo par to, ka būs akcija, visi zināja, tas, ko neprognozēja (un, šķiet, arī pats Navaļnijs par to bija pārsteigts), ir plašais dalībnieku skaits. Tas ir skaidrs signāls, ka varas grožus turošo tvēriens pār tautu sāk atslābt un aizvien vairāk ir to, kas nebaidās, riskējot ar savu reputāciju, veselību vai pat dzīvību, protestēt pret pie varas esošajiem.
Brālīgā Baltkrievija
Krievija gan nav vienīgā, kur aktivizējušies protestētāji. Arī Baltkrievijā ir jūtama sabiedrības gruzdēšana, un dienu pirms Krievijas protestiem Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā ielās izgāja protestētāji, lai pieprasītu neoficiālajā neatkarības dienā aizturēto aktīvistu, kuri iestājās pret tā dēvēto „parazītu nodokli", atbrīvošanu. Policijas specvienības aizturēja simtiem cilvēku, daudziem no tiem varētu tikt piespriests administratīvais sods par huligānismu.
Aizvakar intervijā LTV raidījumā „Rīta Panorāma" ar visai pārdrošu minējumu klajā nāca Latvijas eiroparlamentāriete Sandra Kalniete. Pēc viņas domām, protestiem pieņemoties spēkā, šo situāciju var izmantot Krievija un šoruden plānoto kopējo abu valstu militāro mācību „Zapad-2017" laikā anektēt Baltkrieviju. Pirmajā acu uzmetienā šāds scenārijs šķiet diezgan murgains, taču jo vairāk par to domājam, jo reālistiskāks tas sāk likties. Ir skaidrs, ka Krievija nevēlas redzēt vēl vienu valsti izslīdam no tiešās ietekmes zonas. Pašreizējais prezidents Aleksandrs Lukašenko līdz šim ir spējis noiet pa šauro robežu, saglabājot salīdzinoši labas attiecības gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, vienlaikus izvairoties no iekšpolitiskiem satricinājumiem un tautas nemieriem. Taču šobrīd Baltkrievijā valda dziļa ekonomiskā krīze, un tā ieilgst, kas nenovēršami sev līdzi nes sabiedrības neapmierinātību, kas nu aizvien vairāk sāk izpausties aktīvu protestu veidā. Ir pat risks, ka situācija, par spīti Lukašenko ciešajam autoritārajam tvērienam, var iziet ārpus kontroles, un šādu spridzekli sev līdzās nevēlas redzēt nedz Krievija, nedz ES. Situācija ir ļoti samezglota, jo Krievijai par spīti impēriskajām ambīcijām otra Ukraina nav vajadzīga, jo tas sev līdzi nes gan tālāku ārpolitisko attiecību pasliktināšanos, gan kārtējo naudas piešprici problēmreģionam no jau tā liesā valsts budžeta. Arī iekšpolitiski Baltkrievijas aneksijas stāstu, par spīti Kiseļeva un viņam līdzīgo propagandas bazūnēm, būtu grūtāk pārdot, nekā Krimu un Doņecku.
Arī ES ir nonākusi visai neērtā situācijā. No vienas puses, tai ir vēlme stabilizēt situāciju Baltkrievijā, ar kuru pēdējos gados attiecības ir uzlabojušās (pat Madonas novads ticis pie sadarbības partnera šajā valstī). No otras puses, tas nozīmētu palīdzēt cilvēkam, kuru nepagurstoši esam dēvējuši par pēdējo Eiropas diktatoru, jo viņš nekautrējas no cilvēktiesību pārkāpumiem. Ja svaru kausos jāliek tas, „kā tas izskatās no malas", un Baltkrievijas nonākšana dziļā varas krīzē vai tiešā Krievijas ietekmē, ir skaidrs, kurš no kausiem nosveras uz leju.
Šis gads, raugoties uz mūsu austrumu kaimiņvalstīm, var nest pašus neprognozējamākos pārsteigumus, un šo notikumu ietekmi noteikti uz savas ādas izjutīsim arī mēs.
29.03.2017.