Teju katras partijas priekšvēlēšanu programmā bija lasāms piedāvājums tajā vai citā formā mainīt Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, un savu vietu politiķu dienaskārtībā šis jautājums nav zaudējis arī pēc vēlēšanām un jaunas valdības apstiprināšanas.
Krišjāņa Kariņa valdība jaunas administratīvi teritoriālās reformas izstrādi kā vienu no centrālajiem ir iekļāvusi valdības deklarācijā. Jau konkrētākas aprises vismaz laika ietvarā reformas jautājums guva pagājušajā nedēļā, valdībai atbalstot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu, kurā norādīts, ka reforma jāpabeidz līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, lai jau 2021. gada vēlēšanās iedzīvotāji varētu ievēlēt jauno pašvaldību deputātus. Tādēļ likums par reformu jāizstrādā vēl šogad, bet Saeimai jāpaspēj to pieņemt līdz nākamā gada vidum. Centrālais akcents jaunās, gluži tāpat kā iepriekšējās, reformas piedāvājumā ir pašvaldību skaita samazinājums. Kritēriji pašvaldību apvienošanai būšot zināmi šā gada maijā. Vasarā projektu plānots apspriest ar iedzīvotājiem visā Latvijā, savukārt gada nogalē sāksies darbs pie jaunu administratīvo teritoriju likumu izstrādes.
Kur problēma?
Kas tad īsti neļauj dzīvot pa vecam un liek runāt par jaunas reformas nepieciešamību? Atminos, ka jau 2008. gadā, kad sākās iepriekšējās reformas ieviešana, skanēja balsis pat pašu reformētāju vidū, ka šis nav galīgais risinājums un jau pēc dažiem gadiem pie reformas jautājuma būs jāatgriežas. Kā viens no iemesliem bija tas, ka par spīti tam, ka no vairāk nekā 500 pašvaldībām tika izveidoti 109 novadi, jau tolaik bija skaidrs, ka daudziem no tiem būs grūti izdzīvot un piedāvāt iedzīvotājiem pilnu pakalpojumu grozu. Kur nu vēl domāt par attīstību apstākļos, kad iedzīvotāju skaits samazinās un ekonomiski aktīvo iedzīvotāju daļa strauji pamet lauku teritorijas. 2018. gadā savulaik noteiktajiem kritērijiem par iedzīvotāju skaitu pašvaldībās vairs neatbilda 39 no 110 novadiem un 2 no kopumā 9 republikas nozīmes pilsētām, kas skaidri norāda uz problēmas esamību. Taču ne risinājumiem.
Vecā reforma
2008. un 2009. gadā nepastarpināti varēju vērot to, cik smagi Madonas novadā (un nav pamata uzskatīt, ka Madonas novads būtu izņēmums) vedās iepriekšējās reformas ieviešana. Tika likvidēta rajona padome, Madonas novadu tika lemts veidot uz Madonas pilsētas domes bāzes, kas savukārt raisīja konfliktsituāciju ar rajona padomes darbiniekiem, brīžiem nonākot līdz tiesvedībai. Grūti gāja gan ar jaunās administrācijas izveidi, gan normatīvo dokumentu izstrādi. Tam visam pa vidu – smagā finanšu krīze un novadā bez liela optimisma iekļauto pagastu iedzīvotāju (dzīve ārpus Madonas novada nesolīja rožainu perspektīvu) neuzticība jaunajam veidojumam. Daudzi pagastu iedzīvotāji bažījās, vai pagastu intereses tiks pārstāvētas novada domē, savukārt pilsētnieki uztraucās, ka pilsētas finansējums tiks pārdalīts pagastiem, lai mazinātu iespējamo šūmēšanos.
Ja tagad vaicātu 2009. gada domes sasaukuma deputātiem, diezin vai kāds ar optimismu teiks, ka vēlas tam visam atkārtoti iet cauri.
Vai īstā reforma?
Nebija jāgaida 2018. gads un priekšvēlēšanu kampaņas, lai aktualizētos runas par jaunu reformu. VARAM kabinetos viens vai vairāki reformas scenāriji ir bijuši apspriesti nepārtraukti.
Reformas mērķi bija daudzsološi – augs iedzīvotāju skaits, pašvaldības varēs apgūt Eiropas Savienības (ES) doto atbalstu un piesaistīt investorus, turklāt attīstīsies vietējā līmeņa demokrātija. Taču, kā zinām, realitāte bija cita. Reformas rezultātā tika izveidoti izmēru ziņā ļoti dažādi novadi, kuros iedzīvotāju skaits atšķīrās pat 30 reižu. Lielākā daļa pašvaldību savas funkcijas nemaz nespēj izpildīt bez dotācijām no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Jau pirms un pēc 2009. gada unisonā tika skandēts, ka no reformas lielākie ieguvēji ir un būs lielie novadi, kuri (ne bez valsts mērķtiecīgas politikas) spēj piesaistīt lielāku līdzfinansējumu dažādu vietējo aktivitāšu īstenošanai. Ar katru gadu šis viedoklis (ar dažiem izņēmumiem) nostiprinājās, tādēļ sākās plānu kalšana jaunai reformai. 2015. gadā VARAM izstrādāja un piedāvāja vērtēšanai divus administratīvi teritoriālās reformas variantus. Viens no piedāvātajiem pašvaldību apvienošanas variantiem paredzēja izveidot 49 novadu un 9 republikas pilsētu administratīvā iedalījuma modeli. Savukārt otrs piedāvātais variants sākotnēji paredzēja 29 sadarbības teritoriju izveidošanu ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem (vai tas kaut ko neatgādina?). Tomēr beigās abus variantus politiķi noraidīja, un reforma izgāzās. 2016. gadā jau piesardzīgāk tika piedāvāts variants jau Māra Kučinska valdībā. VARAM sagatavoja projektu, kas paredzēja Latvijā izveidot 16 apriņķu, kuru centrs būtu kāda no nozīmīgākajām pilsētām vai novadiem. Ideja tika testēta, izmantojot vārdu salikumu „sadarbības teritorijas". Pēc idejas virzītāju domām, pārmaiņas nāktu par labu iedzīvotājiem, jo daudzi novadi jau šobrīd sadarbojas, piemēram, izveidojot kopīgas būvvaldes vai citas institūcijas, taču šī sadarbība nav konsekventa. Lieki teikt, ka arī šī ideja neguva plašu atsaucību, jo neviens tā arī nespēja saprast tās jēgu. Ja jau sadarbojamies, tad kādēļ veidot jaunu reformu?
Šobrīd esam kārtējās reformas priekšvakarā, un jaunajam reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem un valdībai kopumā būs jāizmanto visas savas prasmes, publiski komunicējot ar cilvēkiem un cenšoties tos pārliecināt, ka jaunais piedāvājums būs tas īstais. Šādai informatīvai kampaņai ministrija jau pieprasījusi 800 000 eiro, taču ar tiem noteikti būs par maz, jo novadu reforma vienmēr bijusi ar zemūdens akmeņiem pārpilna.
13.02.2019.