Līdz vasaras Olimpisko spēļu Rio atklāšanai ir atlikušas vien dažas dienas. „Neviens netrenējas, lai būtu otrais." „Tev jāmācās uzvarēt, nevis mukt prom pēc pirmā zaudējuma." „Nekas nespēj aizstāt smagu darbu treniņos." „Tas, kurš nav pietiekami drosmīgs, lai riskētu, dzīvē neko nesasniegs." „Ja tev nebūs pārliecības par saviem spēkiem, tu vienmēr atradīsi veidu, kā neuzvarēt." Šie un vēl citi iedvesmojoši slavenu olimpiešu un reklāmas aģentūru radīti citāti pēdējās nedēļās pārpludina televīzijas kanālus un internetu, pamazām gatavojot lielākajam četrgades sporta notikumam.
Diemžēl ar katru olimpisko ciklu manī nostiprinās pārliecība, ka vārds „sports", kad runājam par profesionālo sportu un olimpiskajām spēlēm, sāk nozīmēt kaut ko pavisam citu, nekā agrāk bija pieņemts, un liela loma tajā ir dopingam.
„Sporto" valstis
Par kārtējo – lielāko vai pēdējo – naglu olimpisko ideālu zārkā droši vien varam uzskatīt pēdējā laika (iespējams, pat visu laiku) lielāko dopinga skandālu, par kuru minēts Pasaules Antidopinga aģentūras neatkarīgās izmeklēšanas komisijas šā gada jūlija ziņojumā. Proti, Krievija 2014. gada Soču Ziemas olimpisko spēļu, kā arī citu sacensību laikā izmantojusi valsts uzraudzītu dopinga lietošanas sistēmu, pasargājot savus atlētus no pieķeršanas aizliegto vielu lietošanā, un šo sistēmu noteica valsts organizācijas. Lasot detaļas, kas atklāj to, cik šī sistēma ir bijusi detalizēta un smalka, kā notikusi dopinga lietošana, analīžu falsifikācija, ik pa laikam bija jāapstājas un pašam sev jāvaicā – vai mēs joprojām runājam par sportu? Atbilde ir – jā. Diemžēl sports, jo īpaši starptautiskā, kur nu vēl olimpiskā līmeņa, teju kopš pirmajām Kubertēna reanimētajām spēlēm ir bijis valstu ego demonstrējums un nebūtu pareizi apgalvot, ka tas attiecas tikai uz lielvarām, kuru rīcībā ir nesalīdzināmi plašāki resursi. Mazajām valstīm ir bijis tikpat svarīgi pašapliecināties, un, ja tās nespēj sevi uzlikt uz pasaules kartes ar kādu veiksmīgu iekarojumu, industriālu ražojumu, tad kādēļ lai tās nebūtu viena vai dažu atlētu izcīnītas (pārējo valstu neiegūtas) medaļas kādā no olimpiskajām disciplīnām. Protams, virspusēji olimpiskās spēles mums vienmēr ir centušies pasniegt kā miera un visu tautu draudzības festivālu, kur vienojošais ir cilvēka fizisko un garīgo spēju slavinājums. Taču ikviens, kurš sēdējis pie televizora un jutis līdzi savas valsts sportistiem, apzinās, ka patiesībā tā ir tā pati nacionālo valstu sacensība, tikai no ekonomikas vai kaujas lauka pārnesta uz skrejceļu, baseinu vai futbola laukumu. Un kas gan tajā tik slikts? Vai nebūtu patīkami, ja valstis savas domstarpības patiešām noregulētu, nevis lejot asinis vai izputinot viena otru, bet gan uzspēlējot, piemēram, pludmales volejbolu? Ideālā pasaulē – jā, reālajā – olimpiskās spēles ir tikai citu kaujas lauku paplašinājums, un, kā mēdz teikt, mīlā un karā visi līdzekļi labi, tai skaitā dopings.
Kā padarīt sportu godīgu
Jau pirms dažām desmitgadēm, kad dopings bija bērna autiņos un iespēju šaipus un otrpus „dzelzs priekškaram" kontrolēt to, kā sasniegumi farmācijā veicina sasniegumus sportā, nebija daudz, cilvēki sāka apsmaidīt profesionālo sportu un to, cik liela loma tajā ir dažādiem stimulantiem, augšanas hormoniem un citiem sniegumu uzlabojošiem līdzekļiem, kas dažam labam atlētam liek izskatīties kā beļģu zilajai govij. Kopš profesionālais sports ir komercializējies līdz nemaņai, iemeslu, kādēļ sportists vēlētos uzlabot savu sniegumu ne tikai ar svīšanu treniņos, bet arī ripām un adatu vēnā, ir krietni vien vairāk, nekā pirms gadsimta. Centrālie, protams, ir liela nauda un slava. Līdzšinējie dopinga skandāli ir likuši skaidri saprast vienu – profesionālais sports vairs nekad nebūs tīrs. Šaubas gulsies pār ikvienu augsta līmeņa sportistu un, ja arī analīzes neko neuzrādīs, nevar izslēgt iespēju, ka ir notikusi krāpšanās. Vienīgais loģiskais risinājums būtu pieņemt šo kā aksiomu, nospļauties, likvidēt visas dopinga aģentūras un ļaut sportistiem lietot visu, ko vien viņi vēlas. Būsim godīgi, ja 100 metru sprintā divi no astoņiem sportistiem būs dopingojuši, varbūtība, ka kāds no šiem diviem uzvarēs, ir ļoti liela, bet, ja tā darījuši būs visi astoņi, – tad jau parādās intriga. Protams, varam šādas atziņas uztvert ar humoru, un tā tās arī jāuztver, taču, redzot to, kas šobrīd notiek ar sportu, – vai pie apvāršņa ir cits risinājums?
Spēļu mugurkauls
Sekojot līdzi olimpiešu sniegumam, bieži vien pat neapzināmies, ka visā šajā olimpiskajā izrādē viņi ir teju visvairāk apdalīti. Es nerunāju par TOP līmeņa sportistiem, kuri uz spēlēm brauc ar neskaitāmiem reklāmas līgumiem kabatā miljoniem dolāru vērtībā un no spēlēm, visticamāk, atgriezīsies medaļām nokārušies. Runa ir par vidusmēra maratonistu, kurš finišēs 50. vietā, vai peldētāju, kurš nekvalificēsies astotdaļfinālam. Šiem sportistiem būtu jābūt tam stumbram, uz kura balstās visa olimpiskā lapotne, taču viss, ko viņi saņems, būs maršēšana pa stadionu, kādas rietēt sākušas, pārmaksātas popdīvas dziedātas dziesmas noklausīšanās un selfijs piemiņai. Protams, apziņu „Es tur biju un piedalījos" neviens nespēj atņemt, taču noliksim tam pretī SOK (kas nevienam ne par ko neatskaitās) no reklāmām un televīzijas translāciju tirgošanas ieņemtos miljardus, korumpētos spēļu organizētājvalstu politiķus, kas kļūst par miljonāriem (Soču gadījumā – miljardieriem), ņemot kukuļus un šķērdējot valsts līdzekļus, lai būvētu olimpiskos objektus. Labi nopelna atklāšanas un noslēguma šovu organizatori. Arī mēs – spēļu vērotāji – kaut ko gūstam: vai nu pumpējam savu nacionālo pašapziņu, priecājoties par dažu labāko sportistu panākumiem un norejot tos, kam misējās vai jau sākotnēji nebija nekādu izredžu. Tas ir kā skatīties aizraujošu seriālu mēneša garumā. Bet kas tiek olimpisko spēļu patiesajiem varoņiem, kuru dēļ teju visi iepriekšminētie var kabatās saraust naudu? Ja paseko daudzu olimpiešu, tai skaitā Latvijas, tālākajiem likteņiem – nekas tāds, par ko viņi sava mūža vidū vai beigās varētu justies laimīgi, jo visbiežāk tā ir aizmirstība un sagandēta veselība.
Vai Samarančs savas karjeras noslēgumā, kārtējās olimpiskajās spēlēs sakot hrestomātisko frāzi par labākajām spēlēm, apzinājās, par ko ir pārvērtis olimpisko kustību – par amorālu naudas pelnīšanas mašīnu, valstu farmācijas spēju triumfu, kurā spēļu moto „Ātrāk, augstāk, spēcīgāk!" vairs ir maz sakara ar sportu un ar sportistu.