Atminos, kā 2011. gada vasarā, dzīvojot toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma Nr. 2 skurbulī un gaidot referendumu par 10. Saeimas atlaišanu, daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki aicināja uz tā dēvētajiem „oligarhu kapusvētkiem", kuru mērķis bija iekustināt sabiedrību , lai tā ņemtu iniciatīvu savās rokās un, savstarpēji sadarbojoties, veidotu stabilu un, pats galvenais, godīgu valsts nākotni.
Kopš 10. Saeimas atlaišanas un procesa, ko tolaik (vismaz sākotnēji) sabiedrība uztvēra kā likumdevējvaras atbrīvošanos no oligarhiem, ir pagājuši 6 gadi. Vēl aptuveni viena gada atkāpe mūs šķir no šobrīd plašāku publicitāti guvušajām oligarhu sarunām viesnīcas „Rīdzene" numuriņos, kurās kā centrālais personāžs darbojas tolaik vēl politikā aktīvais Ainārs Šlesers, ko ik pa laikam apciemo, lai kaltu tālākus plānus, viens vai vairāki Latvijā labi zināmi politiskie un ekonomiskie darboņi. Nenormētās leksikas ziņā oligarhu sarunas spēj šokēt kādu biklāku to lasītāju, taču neliekuļosim – daudzi cilvēki tā runā jo īpaši sakāpinātu emociju iespaidā brīžos, kad uzskata, ka viņus neklausās trešās personas.
Žurnāla „Ir" rīcība, necenzējot lamuvārdus, atsedzot tā laika/šā brīža politisko eliti visā tās endzelīniskajā valodas prasmju daudzveidīgā pielietojuma krāšņumā, ir pareiza un uzteicama. Tautai jāzina savi antivaroņi, lai cik neglītas būtu to izpausmes. Tas viņiem noņem normālības plīvuru, kādu nereti uzklāj politiķu uzstāšanās kontrolētā vidē – TV studijā, žurnāla redakcijā, Saeimā vai pašu rīkotā preses konferencē.
Ja nekas nemainīsies, nu tad gan…
Oligarhu sarunas ir saistoša lasāmviela. Vēl saistošāka un reizē arī biedējošāka tā kļūst brīdī, kad pilnībā apzinies, ka sarunājas cilvēki, kuri (dažs vairāk jau nekā divas desmitgades) ir tiešā veidā ietekmējuši Latvijas politiski ekonomiskos procesus. Var daļēji piekrist dažiem politisko procesu vērotājiem, kas atzīst, ka jaunu, līdz šim nezināmu faktu ziņā oligarhu „Rīdzenes" sarunas neko daudz neatsedz, taču tās ļauj hronoloģiski vieglāk sekot līdzi tam, kā norisinājušies vairāki Latvijas politiskās un ekonomiskās dzīves atslēgas notikumi. Kā dalīta ietekme parlamentā un valdībā, kā apspēlēti politiskie pretinieki vai – gluži otrādi – paši apspēlēti, kā plānotas dažādu īpašumu pārdales un iegādes. Diemžēl vairāki „Rīdzenes" sarunu dalībnieki joprojām ir ietekmīgas figūras Latvijas politikā un ekonomikā, līdz ar to sarunas nevaram uztvert vien kā aizgājušo laiku liecību par mežonīgo pēctūkstošgades periodu.
Patlaban dzird daudzus sabiedrībā redzamus cilvēkus šokējamies par šīm sarunām un dievojamies – „ja arī šoreiz sabiedrība, tiesībsargājošās institūcijas ignorēs šo acīmredzamo pliķi Latvijas ejā, nu tad gan nezinu…zaudēšu pēdējās ticības paliekas mūsu valstij un tās nākotnei". Taču daudzi no šiem cilvēkiem ir bijuši daļa no procesa. Šī būtu tā reize, kad sabiedrībai kopumā būtu jāuzņemas kolektīvā atbildība un jāatzīst, ka „Rīdzenes" personāžu varas spēles bija iespējamas tikai tāpēc, ka bija simtiem tūkstošu cilvēku, kuri kādā konkrētā dzīves brīdī vai brīžos neizdarīja pareizo izvēli, pievēra acis, atbalstīja nepareizo cilvēku un ar savu aktīvu vai pasīvu līdzdalības līmeni sekmēja tās vides izveidi, kurā šobrīd dzīvojam. Pretējā gadījumā šie kaķa lāsti debesīs ne par ko vairāk arī netaps.
Kam jānotiek tālāk?
Dažas nedēļas visdažādākie sabiedrības slāņi ir jau šokējušies, bet kas būs tālāk? Ja runājam par pašu sabiedrību, pirmais, ko tai nevajadzētu darīt, – šobrīd izšaut visu savu enerģiju un paklusām aizmirst par „Rīdzenes" sarunām. To, vai tās viegli aizmirsīsies un atkal ieslīgsim apātijā un amnēzijā, lielā mērā ietekmēs plašsaziņas līdzekļi, kuriem jātur roka uz pulsa (dažiem arī nāktos pierādīt, ka tie nav (vairs) oligarhu ķēdes suņi), savukārt politiķiem un tiesībsargājošajām iestādēm jātiek reizi par reizēm galā ar to, cik dziļi politiskā vara ir saaugusi ar ekonomisko. Zaglim ir jāsēž! Neesmu tik naivs, lai domātu, ka kāds no „Rīdzenes" sarunu dalībniekiem pārredzamajā nākotnē arī skatīsies uz sauli caur restotu lodziņu, taču sabiedrības uzdevums būtu sodīt ikvienu politisko spēku, kurš atbalsta vai saņem atbalstu no oligarhu sarunu dalībniekiem. Pret viņiem ir jāizturas kā pret spitālīgajiem viduslaikos. Tas būs mūsu kā nobriedušas sabiedrības spēju pārbaudījums. Pagaidām gan vēl esam tajā fāzē, kad politiķi, prokuratūra un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs mīņājas, meklējot vainīgos, kādēļ tik svarīgs pierādījums kā šīs sarunas netika izmantots, izmeklējot nesen izbeigto krimināllietu, kas labāk pazīstama kā „oligarhu lieta". Bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe apgalvo, ka Ģenerālprokuratūras rīcībā bija informācija par tā dēvētajām oligarhu sarunām, kas tika noklausītas viesnīcā „Rīdzene", savukārt ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers atzīst, ka sarunu daļa, kas tikusi publiskota žurnālā „Ir", iepriekš nav bijusi prokuratūras rīcībā, un „neesot skaidrs, kāpēc tā noticis". Jaunais KNAB šefs Jēkabs Straume gan ir apņēmības pilns strādāt ar oligarhu sarunām, pārbaudot to autentiskumu, lai gan nav skaidrs, vai to esamība un autentiskums ļaus reanimēt „oligarhu lietu".
„Rīdzenē" notikušo sarunu publiskošana ļauj krāt politiskos punktus partijām, kuru pārstāvji tajās nefigurē, redzamākie no tiem ir „Vienotība" un „Nacionālā apvienība", kā arī daži jaunie politiskie spēki, kas sevi spēcīgi pieteica pašvaldību vēlēšanās. Visvairāk ko zaudēt ir Zaļo un zemnieku savienībai, kuru partijas centrālie politiķi sarunās tiek atainoti gluži kā viegli raustāmas lupatu lelles, un daļēji arī „Saskaņa", lai gan viens no centrālajiem sarunu dalībniekiem, „Saskaņas" Saeimas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs pamazām zaudē ietekmi partijā. Nākot tuvāk Saeimas vēlēšanām, oligarhu sarunas noteikti kļūs par spēcīgu ieroci politiskajā cīņā, iespējams, tādēļ šobrīd politiķi vēl kavējas ar ļoti skaļu apgalvojumu paušanu.
Pērkamie mediji
Oligarhu sarunu kontekstā jārunā arī par to, cik plaša ir bijusi politiķu/oligarhu ietekme uz lielākajiem plašsaziņas līdzekļiem – gan privātajiem, gan sabiedriskajiem. Tieši ietekme sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši Latvijas televīzijā, dod pamatīgu triecienu sabiedrības uzticībai „ceturtās varas" pārstāvjiem, kuri šobrīd visā pasaulē piedzīvo ne tos labākos laikus. Var jau sist ar dūrēm pie krūtīm, sakot: „Nerādīsim vairs Lembergu, un nevajag „Latvijas sirdsdziesmas" rīkot Ventspilī!", taču tas vairāk līdzinās plākstera uzlikšanai uz vaļējas un jau kādu laiku sastrutojušas brūces. Uzticības kritums nacionālajiem sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem var raisīt tālejošas negatīvas sekas. Reputācijas zaudēšana liegs piesaistīt jomas profesionāļus un jaunos žurnālistus, kuri vēl nav zaudējuši savus ideālus. Uzticības zudums sabiedrībā sev līdzi nes arī reitingu kritumu un cilvēku vēlmi meklēt alternatīvus informācijas avotus, kas bieži vien noved pie neuzticama ziņu sniedzēja vai atražotāja. Vāji sabiedriskie mediji nav Latvijas sabiedrības interesēs, taču tiem būs smagi jāstrādā, lai uzticību atjaunotu un novērstu uzskatu, ka „žurnālisti ir pērkami".
05.07.2017.