Īsi pirms valsts svētkiem – 18. novembra – nejauši manās rokās nonāca ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāja Ilmāra Meža „Latvijas Avīzei" sniegtā intervija, kurā viņš lēš, ka pēc simt gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita un, pēc pašreizējiem demogrāfiskajiem parametriem, 2100. gadā pasaulē būs tikai 300 000 latviešu.
Līdzīgi kā daudzus, arī mani auksti un bezkaislīgi statistikas dati parasti atstāj vienaldzīgu, jo tie reti kad spēj mums pavēstīt kaut ko emocionāli viegli uztveramu. Kā jau visai precīzi savulaik izteicās viens no cilvēces lielākajiem noziedzniekiem (ir viņš oriģinālā šo vārdu autors vai nav, vēl tiek skaidrots), „viena cilvēka nāve ir traģēdija, miljona cilvēku nāve – statistika". Bieži vien cilvēku uztverē tā arī ir. Mūsu saprāts spēj sagremot personiski vienu, pieņemsim, laikrakstā publicētu nelaimīgu dzīvesstāstu, spēj personificēties ar tajā raksturoto cilvēku un izjust to, par ko viņš stāsta. Taču apjaust aptuveni 35 000 cilvēku bojāeju cunami laikā kādā Atlantijas okeāna salā, par ko ir minēts iepriekšējā blakus rakstā, mēs vienkārši nespējam. Mums tā ir statistika. Gluži tas pats notiek, kad nereti tiek minēts Pirmajā vai Otrajā pasaules karā bojāgājušo skaits. Miljons, 6 miljoni, 40 miljonu – daudziem, kas nav bijuši šo notikumu aculiecinieki, tie ir tikai klusējoši skaitļi, par kuriem mēs varam pašausmināties, taču izprast nekad nespēsim, jo nav iespējams izjust miljoniem individuālu traģēdiju.
Šī nelielā atkāpe bija domāta tādēļ, ka redzu – mēs ikdienā pārāk iestiegam skaitļos, aiz tiem neredzot būtību. Tas pats attiecas arī uz mūsu valsti. Vai tās dibināšana 1918. gadā bija kaut kāda skaitļu virknējumu, procentuālās varbūtības un iespējamības vai kaujās kritušo un izdzīvojušo attiecības rezultāts? Nē, tā bija atsevišķu cilvēku izšķirīga rīcība laikā, kad tu vārda tiešā nozīmē nevarēji būt drošs, vai valsts, kuru šodien nodibini, rīt vēl pastāvēs un vai tu pats būsi dzīvs. Ir dzirdēts, ka pašreiz Latviju nievājoši dēvē par 4. maija republiku, taču neaizmirsīsim, ka arī Latvijas neatkarības atjaunošana bija atsevišķu sabiedrības pārstāvju lielākās daļas sabiedrības iedvesmota, nesavtīga rīcība.
Atgriežoties pie raksta pirmajā rindkopā Ilmāra Meža minētās perspektīvas – atšķirībā no citiem statistikas datiem – ekonomiskie rādītāji, iedzīvotāju paradumi, izglītības līmenis, nodarbinātības rādītāji, šis tomēr spēja uzrunāt daudz tiešāk un ātrajā informācijas uztveršanas skrējienā lika nedaudz piebremzēt, pareflektēt par šo jautājumu, jo īpaši šajās dienās, kad tik bieži vārdos deklarējam savu valstiskumu. Autors mums tiešā tekstā pasaka, ka esam pašnāvnieciska lemingu nācija, jo līdzīgi kā pandas lāči nevēlamies vairoties, kas nozīmē tikai to, ka nācija, ja vien tā nevēlas mainīt savu migrācijas politiku, nespēj sevi atražot. Diemžēl šī statistika nav mākonis ar zelta maliņu, ja vien par to neuzskata iespēju kļūt par etnogrāfisku retumu un citu tautu pētījuma objektu, kuru arī, līdzīgi kā šobrīd pandas, kāds centīsies mākslīgi pavairot.
Mūsdienās moderni ir meklēt to, kas pie radušās situācijas ir vainīgs. Nevar taču būt tā, ka veselas tautas ģenētiskajā informācijā ir iekodēta pašiznīcināšanās. Līdz šim ir dzirdētas vairākas versijas – cittautieši (nu, protams), kosmopolītiskais, izlaidīgais Rietumu dzīvesveids un Eiropas Savienība, valdība un deputāti (visi, sākot ar augstākās padomes laikiem). Uzskaitījumu varētu papildināt, taču zināmu likumsakarību šajā ķēdē jau var saskatīt. Tas atkal ir kaut kāds stereotipizēts, dēmonizēts kopums, ar ko ir grūti pašam personificēties (nelieši deputāti, okupanti krievi, izvirtušie eiropieši utt.), taču to ir viegli identificēt (Saeima un valdība, 9. maija svētki un Krievija, ES), jo tas ir kāds cits, nevis es. Respektīvi, mūs kā tautu iznīcina kāds cits, nevis mēs paši. Manuprāt, nespēja skaidri paraudzīties pašiem uz sevi un atzīt savas personiskās kļūdas ir mazdūšības pazīme. Mēs melosim sev, ja centīsimies iestāstīt, ka tie 100 deputātu un viņu ieceltā valdība ir lielāko Latvijas neliešu izlase. Pametot skatu tālāk, jau pamanām to, ka arī visi pašvaldību deputāti nav ne par matu labāki. Ak, jā, piemirsām ierēdņus, kuru mērķis ir padarīt dzīvi nepanesami smagu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Bet, pag, uzņēmēji mums taču arī ir tikai nosaukuma pēc, jo ražot neviens neko neražo un nodokļus nemaksā. Nedrīkst aizmirst arī korumpētos policistus un mediķus, patriotismu un zināšanas neieaudzinošos skolotājus, dzeltenos, uz sensācijām kāros žurnālistus un naudu vējā izkaisošos nevalstisko organizāciju darboņus. Uzburot šādu ainu, mums atliek divas iespējas. Pirmā – atzīt, ka tā atbilst patiesībai, un norakstīt šo valsti, jo ar tādu sabiedrību tai vienkārši nav izredžu uz valstiskuma saglabāšanu. Otra iespēja ir saprast, ka spogulis, kurā raugāmies, rāda mūsu sabiedrību, taču attēls ir izkropļots un daļēji mēs paši to kropļojam. Līdzīgi kā alkoholiķim, Latvijas sabiedrībai visos tās slāņos ir jāsper pirmais solis un jāatzīst, ka tai ir problēma. Līdz pat šim brīdim tas nav izdarīts. Mēs šobrīd atrodamies tajā fāzē, kas tik labi zināma ir skolēniem un studentiem. Rīt svarīga ieskaite, taču tai neesam gatavi, lai gan iezubrīt vēl var pagūt. Joprojām dzeram tēju, skatāmies televizoru un, mānot sevi, ceram, ka laika kaut ko iemācīties vēl pietiks. Taču var gadīties, ka nepietiks, un nenokārtotas ieskaites likme var būt mūsu tautas un valsts liktenis.
1918. gada 18. novembrī tobrīd jau Pagaidu valdības Ministru prezidenta amatā esošais Kārlis Ulmanis, ko cienu par to, ko viņš valsts labā paveica līdz 1934. gada 15. maijam, teica uzrunu, kas aktualitāti nav zaudējusi arī šodien: „Pagaidu valdības uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. Valsts jānostiprina uz ārieni, lai tā stāvētu spēcīga un apvienota, labās attiecībās ar tāliem un tuviem kaimiņiem. Iekšējā pārvaldīšanas darbā stāv daudz uzdevumi priekšā; bez kavēšanās jāizved zemē demokrātiskas reformas. Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis."
Vienkārši un deklaratīvi vārdi, taču turpmākajos gados tie guva reālu piepildījumu. Kas traucē mums?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS