Sagaidot jauno, 2010., gadu, varam atskatīties uz diviem laika nogriežņiem – veselu desmitgadi un 2009. gadu atsevišķi. Zīmīgu notikumu netrūkst nedz vienā, nedz otrā gadījumā, taču, atskatoties uz notikumiem, veidojas arī viens kopējs secinājums –
Latvija kā valsts un mēs kā tās iedzīvotāji neesam izmantojuši vienu, taču ļoti būtisku iespēju, kas reti kurai pasaules valstij tiek piedāvāta. Šī iespēja ir – mācīties no citu kļūdām, nepieļaujot savējās.
Tas gan vairāk attiecas uz desmitgadi kopumā, jo 2009. gads vairāk bija salīdzināms ar smagu paģiru periodu, kuras vēl nebūt nav galā. Aizgājušajā desmitgadē Latvija paveica divus nozīmīgus notikumus, kas varēja kļūt par pagrieziena punktiem valsts attīstībā. Tie ir: iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā (ES). Tiesa, abi pasākumi ir neviennozīmīgi vērtēti un, daudzuprāt, Latvijai pat kaitīgi, taču tikai retais noliegs, ka ar abiem notikumiem saistījās lielas cerības un iespējas valstij kopumā. Pirmkārt, iestājoties NATO, Latvija beidzot tika uzlikta uz pasaules kartes. Būsim godīgi, mazas valstis pasaules uzmanību spēj piesaistīt tikai ar nozīmīgiem starptautiskiem notikumiem, lielākoties katastrofām (zemestrīces, orkāni, plūdi utt.) un militāriem konfliktiem. Publicitāte šajā gadījumā nav pašmērķis. Ja tu esi atpazīstams, par tevi interesējas, ar tevi runā, ar tevi arī rēķinās. Otrkārt, NATO ir drošības garants (šis vārds pēdējā laikā gan ir ieguvis dīvainu pieskaņu), un par to mēs regulāri aizmirstam. Jā, tas uzliek pienākumus, kuri ne vienmēr un ne visiem šķiet patīkami (finansējums aizsardzībai, militārās un miera uzturēšanas misijas utt.), taču tik mazai valstij kā Latvija, ar tās neilgo, taču kariem pārbagāto vēsturi, noteikti bija izdevīgākais piedāvājums, kāds atradās tirgū. Krietni vien neviennozīmīgāk par iestāšanos NATO tika uztverta Latvijas iekļaušanās ES. Kaut arī ceļš uz savienību ilga vairākus gadus, tā pa īstam Eiropas elpu iedzīvotāji sajuta vien īsu mirkli pirms izšķirīgā referenduma, kad beidzot politiķi bija spiesti par ES runāt izvērstāk un lielāku publicitāti guva arī eiroskeptiķu viedoklis. Valsts un indivīda drošība, ņemot vērā mūsu neseno vēsturi, kas ir bijusi pārpilna militāriem draudiem, cilvēkiem lika nosvērties par labu NATO. Ar ES, ko mūsu politiķi centās iebarot ar lozungu „Latvijas ekonomiskā drošība un stabilitāte", tik viegli negāja, jo sabiedrībai bija un joprojām ir ne mazums jautājumu.
Lielākās bažas, kas nav mazinājušās arī šodien, saistījās ar Latvijas neatkarību. Vai ES nebūs tā pati PSRS, tikai citā ietērpā? Ko mēs varēsim lemt paši un ko – ES?
Latvijas loma, balss un ietekme ES būs ar ļoti mazu nozīmi. Cilājot šos jautājumus, otrā plānā tika atstāts ekonomiskais aspekts. Jā, minēto lozungu politiķi joprojām turpināja piesaukt, taču tā nozīmi un praktiskās izpausmes sīkāk neskaidroja, tādēļ lielākajai daļai iedzīvotāju par ES izveidojās ļoti virspusējs ieskats. Viena daļa bija noticējusi, ka, kļūstot par ES dalībvalsti, Latvija tiks apbērta ar naudu un cilvēki dzīvos kā Rietumos, otra – eiroskeptiskā daļa – nosvērās par labu viedoklim, ka Latvija zaudēs daļu suverenitātes un savienībā būs kā 2. šķiras valsts. Taisnība nebija un nav nedz vieniem, nedz otriem. Diemžēl tieši ES kontekstā ir jāatgriežas pie raksta sākumā minētās nemācīšanās no citu valstu kļūdām un pieredzes. Jau šobrīd var droši apgalvot, ka Latvija savu iestāšanos ES nav spējusi pilnvērtīgi izmantot. Atminos Latvijas amatpersonu „savas astes celšanu" un draudzīgo sišanu uz savu kolēģu pleciem, sak', cik mēs esam veiksmīgi sadaļu slēdzēji un pārejas periodu izkarotāji (pirmsiestājas perodā). Līdzīga retorika skanēja arī uzreiz pēc iestāšanās, kad ierēdņi jūsmīgi lepojās ar dažādu regulu un normatīvu ieviešanu. Diemžēl šī pašslavināšanās bija atrauta no realitātes, jo cilvēkiem, kas saskārās ar ES normatīviem un regulām, tas viss vairāk saistījās ar saskaņojumu, dokumentu un birokrātiskā riņķa danča mudžekli, nevis „vieglo naudu". Tā līdz galam arī nav atbildēts jautājums par to, cik daudz no tā, ko „Eiropa no mums prasa", ir bijis nepieciešams ieviest, turklāt ieviest tieši tā un ne citādi, un cik daudz ir bijusi vietējo ierēdņu un birokrātu pašinicatīva ar mērķi nodrošināt sev vairāk darba. Pašreizējā krīze jau parāda, ka akmenī iekaltie ES regulējumi un stingrās prasības var nemaz tik cietas nebūt. Daudzu nelaimju cēlonis bija nespēja izskaidrot, kādēļ un ko Eiropa mums liek darīt. Nevienam nepatīk, ka kāds cits regulē viņa darbības, un zemapziņā daudzu cilvēku prātos ES kļuva par tādu ļauno bubuli, vagaru, kas liek darīt nepatīkamas, dažkārt pat bezjēdzīgas lietas, īsti nemotivējot savu rīcību. Par to, ka liela daļa vietējo iedzīvotāju par ES ieguva šādu greizu priekšstatu un, kas vēl nepatīkamāk, jau iesākumā stingri ieviesās dalījums „mēs" (Latvija) un „viņi" (ES), tā vietā, lai būtu tikai „mēs", manuprāt, vaina visvairāk jāuzņemas vietējiem politiķiem un ierēdņiem. Viņu tiešais pienākums bija skaidrot, un ar šo pienākumu viņi veiksmīgi galā nav tikuši.
Kontekstā ar minēto nevar nepiesaukt vēl vienu problēmu, un tā ir pasivitāte. ES ir ekonomiska savienība. Diemžēl to daudzi nav izpratuši vai ir izpratuši virspusēji. Es nenosodu tos Latvijas Eiroparlamenta deputātus, kuru galvenā nodarbe, iekļūstot Eiropas Parlamentā, bija cīņa pret dažādiem pagātnes rēgiem (komunisma nosodīšana, dažādu petīciju un deklarāciju rakstīšana un pieņemšana), kā arī Tatjanas Ždanokas par Latviju teiktā atspēkošana, ko, starp citu, par savu galveno uzdevumu ir atzinuši vairāki iepriekšējā Eiroparlamenta sasaukuma deputāti no Latvijas. Taču es būtu bijis ļoti priecīgs, ja paralēli šiem nozīmīgajiem darbiem deputāti būtu spējuši izsist vairāk Latvijas ražotājiem labvēlīgu likumu. Citu, īpaši ES veco dalībvalstu deputāti, ja neskaita dažas odiozas personas, to ir iemācījušies darīt. Tie palīdz lobēt (vēl viens vārds, kas Latvijā nepelnīti ieguvis tikai negatīvu skanējumu) savu valstu uzņēmēju intereses, rīko tikšanās ar ietekmīgiem deputātiem un uzstājas komisijās, ja vajag, strādā virsstundas un liek to darīt arī saviem palīgiem. Es gribētu cerēt, ka mūsu deputāti darīja un darīs tāpat, taču veselais saprāts un līdzšinējā pieredze neļauj uz to likt lielas cerības.
Rezumējot vēlos teikt, ka daudzas iespējas ir palaistas garām, daudzas mācības ir palikušas neapgūtas, taču cilvēka dzīves cikls rāda, ka jaunības maksimālismam un ilgstošajam kļūdu taisīšanas periodam seko brieduma gadi. Vai Latvijai kā valstij būs lemts sasniegt brieduma gadus, vai – gluži otrādi – tā mūžam paliks dumpīgā pusaudža lomā, kas kļūdās un savas kļūdas nevēlas atzīt? Atbilde uz to droši vien būs jāsniedz mums pašiem – sabiedrībai kopumā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS