Jau šā gada 18. februārī, kad no urnām bira ārā pēdējie tautas nobalsošanas biļeteni un bija skaidrs, ka pilsoņu vairākums pārliecinoši ir paudis savu gribu, nevēloties redzēt krievu valodu kā otru oficiālo valsts valodu Latvijā, varēja visai droši prognozēt, ka šī būs tikai viena kauja lielākā karā.
Tā arī ir noticis. Likumprojekts, kas paredzēja mainīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, iekļaujot tajos nosacījumu par krievu valodu kā otru valsts valodu, nosakot, ka arī pašvaldībās darba valodas ir latviešu un krievu valoda un ikvienam ir tiesības saņemt informāciju latviešu un krievu valodā, pilsoņu atbalstu neguva. Ar to arī parakstu vācēji tautas nobalsošanas ierosināšanai bija rēķinājušies un nejutās sarūgtināti, jo šis referendums bija tikai viens no pirmajiem pasākumiem garākā plānoto aktivitāšu ķēdē. Sviluma smaku pozīcijas politiķi sajuta, taču sev ierastā manierē, kam, kā jau varējām redzēt saistībā ar pirmo tautas nobalsošanu, raksturīgs lēnīgums un neizlēmība, nespēja līdz galam novērst draudošās briesmas. Ir svarīgi saprast, ka parakstu vācējiem (un ar tiem es apzīmēju nevis cilvēkus, kas iet parakstīties par referenduma rīkošanu, bet akcijas organizētājus) nav būtiski panākt Satversmes grozījumus. Viņiem pozitīvs aktivitāšu rezultāts ir pati iespēja uzstāties pret to, ko Egila Levita vadītā Konstitucionālā tiesību komisija atzinusi par negrozāmo Satversmes kodolu. Līdz 27. oktobrim Centrālā vēlēšanu komisija turpinās vērtēt, vai likumprojekts „Grozījumi Pilsonības likumā" ir uzskatāms par pilnīgi izstrādātu Satversmes 78. panta kārtībā un vai par to drīkst rīkot parakstu vākšanu. Līdz šim paustie ekspertu viedokļi, kuri CVK snieguši savus atzinumus, liecina, ka grozījumu turpmākais ceļš šajā fāzē arī varētu apstāties.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 03.10.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS