13. novembra terors Parīzē ir liela mēroga traģēdija, un, kā daudzi steidz norādīt, „šis notikums izmainīs pasauli". Tieši tādu pašu tekstu skandējam dzirdējām uzreiz pēc 11. septembra traģēdijas. Vai terora akti Ņujorkā un citviet ASV izmainīja pasauli? Pilnīgi noteikti. Vai tie pasauli izmainīja uz labu – redzot to, kas šobrīd norisinās Tuvajos Austrumos, – noteikti ne.
Līdzīgi kā 2001. gadā ASV politiskā elite un tai pietuvinātie, arī šobrīd Parīzes traģēdiju mēs neuztveram ar vēsu prātu, bet drīzāk ar „kailu nervu" un emocijām. Un šīs emocijas dažam labam saka: apbruņojam tautu, ceļam sienas, slēdzam robežas un – dažos gadījumos – gremdējam laivas ar visiem bēgļiem. Mums šķiet, ka, ielienot atpakaļ „kūniņā", būsim pasargāti no ārpasaules kaitīgās ietekmes. Diemžēl, pasaule ir mainījusies un tai nospļauties par to, ko mēs vēlamies un kā mēs to redzam. Dzīve bailēs un pašu izbūvētā ar dzeloņdrātīm apjoztā cietumā līdz brīdim, kamēr radikālā islāma ideoloģija svinēs galīgo uzvaru pasaulē, ir tas, ko terorakta veicēji vēlējās panākt, un sabiedriskā doma, šķiet, soļo tai pašā virzienā. Realitāte ir tā, ka Rietumi nav īsti apjēguši, ar ko viņiem darīšana. Mēs cenšamies „Islāma valsts" kaujiniekus ievietot mums pašiem izprotamā rāmītī, neredzot, ka viņi šajā rāmī nav iespiežami. Mums nav saprotams, kas notiek pašnāvnieka-spridzinātāja galvā. Mums nav saprotams, kā indivīds, nogalinot desmitiem nevainīgu cilvēku, spēj to uztvert kā Dievam tīkamu darbu. Mums šķiet, ka, sabumbojot valstis un fiziski iznīcinot „Islāma valsts" kaujiniekus, mēs iznīcinām arī radikālo islāmu. Tā ir naiva cerība, jo ideoloģijas ar ieročiem neapkaro.
Nošauj ar pašu dotajiem ieročiem
Pirms nepilna gada šajā pašā rubrikā rakstīju, cik lielu kļūdu Rietumi ir pieļāvuši, ignorējot dažus tūkstošus kaujinieku lielo radikāļu grupu, kuras kaujinieki bez problēmām iekaroja plašu teritoriju Irākā un vēlāk arī Sīrijā. Gadu desmitiem ilgušas Rietumvalstu avantūras, atbalstot sev tīkamus grupējumus ar ieročiem, naudu un cita veida palīdzību, kā arī iniciējot valstu apvērsumus, palīdzot atbrīvoties no sev nevēlamiem valstu vadītājiem, ir devušas viegli prognozējamu rezultātu. Jau tā nestabilās valstīs, kur vienas cilts vai ticības atzara piekritēji ir gatavi pārgriezt rīkli citiem, iestājoties varas vakuumam, varu iegūst tas, kam ir spēks un skaidra vienojoša ideoloģija, lai cik asinīm slacīta tā būtu. „Islāma valsts" un citu radikālu grupējumu dzimšana un strauja pieņemšanās spēkā nav pārsteigums, bet drīzāk likumsakarība. Viens no šos cilvēkus vienojošiem faktoriem ir ārējā ienaidnieka atrašana, un šajā gadījumā tie ir Rietumi, par kuru politiķu un militāristu bezatbildību Tuvajos Austrumos tagad maksā vienkāršā tauta. Jā, terora akti Parīzē ir izskanējuši visskaļāk, taču Eiropas valstis vai ASV nebūt nav vienīgās, kas cieš no islāma radikāļiem. Pirms pusgada islāma radikāļi iebruka kādā no Kenijas augstskolām, nogalinot 147 cilvēkus, regulāri terora akti notiek arī Nigērijā un citās Āfrikas, kā arī Āzijas valstīs. Šīs sērgas izplatībai nav robežu, un pagaidām mēs vairāk domājam nevis par to, kā cīnīties ar to, bet – kā no tās izsargāties. Ir jauki, solidarizējoties ar Parīzes traģēdijas upuriem, tviterī pavairot kādu aktuālu atsauci vai arī savai profila bildei uzlikt fonā Francijas karogu, taču, aprobežojoties tikai ar šādu iesaistes pakāpi un „dīvāna aktīvisma" izpausmēm, mēs bruģēsim ceļu uz tālākiem traģiskiem notikumiem, kas atkal liks citu valstu karogos iekārt sēru lentes.
Nedzirdu, neredzu, nerunāju
ES institūcijām šobrīd pamatoti pārmet neizlēmību un gļēvumu. Retorika, ka mēs nevaram ļauties iebiedēšanai un upurēt gadu simtos izkarotās brīvības un demokrātijas pamatprincipus jeb, tautas valodā runājot, nolaisties līdz teroristu līmenim, skanētu jauki kāda kreisi domājoša sociālo zinātņu profesora lekcijās. Diemžēl liela liberāli domājošās sabiedrības daļa man nezināmu, taču daļēji nojaušamu iemeslu dēļ ir uzņēmusies par savu pienākumu aizstāvēt musulmaņus vietā un nevietā. Aizvien biežāk redzama klaja dubultmorāles un attieksmes demonstrācija gadījumos, kad tiek diskutēts par islāmticīgajiem. Lai cik dīvaini liktos, ļoti klaji tas izpaužas, runājot par sieviešu līdztiesības jautājumiem. Nepaiet ne diena, kad kāda kustība neuzsāktu sociālajos tīklos cīņu, vēršoties pret ienākumu nevienlīdzību starp dzimumiem, sieviešu zemo pārstāvniecību augstos amatos un politikā, pret seksuālas uzmākšanās gadījumiem, sabiedrībā valdošo „izvarošanas kultūru" utt., taču, kad šie paši jautājumi vairs neskar Rietumu sieviešu stāvokli, bet gan situāciju islāmticīgajās valstīs, pēkšņi tas viss tiek norakstīts uz atšķirīgajām kultūras tradīcijām. Sievietes nedrīkst braukt ar auto vai parādīties sabiedrībā, vīrieša nepavadītas – atšķirīga kultūra. Par neuzticību sieviete tiek nomētāta ar akmeņiem – traģiski, taču atšķirīga kultūra. Šādu piemēru, kad, pat saskaroties ar visklajākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem, liberāļi izvēlas aizvērt acis, skandēt, ka tas nenotiek, bet, ja notiek, tad tā ir tikai un vienīgi Rietumu vaina, ir neskaitāmi daudz, un diemžēl kulturālās iecietības vilnis un „upura" zīmoga spiešana musulmaņiem kļūst aizvien izplatītāka parādība, pat tad, kad par šādiem gadījumiem jau iznāk runāt pašās Rietumvalstīs, kur ieceļotāju skaits pēdējos gados ir krietni audzis.
Iesaku pasekot līdzi arī tam, kā politiķi runā par terora aktiem. Visbiežāk dzirdēsit apzīmējumu „teroristi", taču tikai retumis pirms šī vārda kāds pateiks „islāma". Islāma reliģijas padarīšana par upuri un nevarīgā dancošana apkārt vārdam „islāms" vai „reliģija" nozīmē tikai to, ka daļā sabiedrības vēl nav skaidras izpratnes par to, kur meklējamas saknes tam, kādēļ cilvēks ir gatavs sevi uzspridzināt, lai saņemtu „debesu dāvanas". Vaina ir jāmeklē pašā islāmā, ko kā pamatu un attaisnojumu savai rīcībai ir pieņēmušas daudzas radikālās organizācijas. Laiks pamosties un saprast, ka mūsu ienaidnieks nav tikai aptuveni 30 000 „Islāma valsts" kaujinieku vai daži tūkstoši viņiem simpatizējošo „Boko Haram" varmāku, par kuru pastrādātajām zvērībām ik pa laikam ziņo plašsaziņas līdzekļi. Ja tā būtu, tik tiešām pietiktu ar dažām precīzām militārām operācijām, un drauds tiktu likvidēts. Mūsu ienaidnieks ir saindēta ideoloģija, kas balstīta absurdos reliģiskos tekstos. Lai ar to cīnītos, mums cilvēkiem, kuri to diendienā uzsūkuši, jāpiedāvā labāka alternatīva. Pret tumsu cīnās ar gaismu, taču – vai mēs sevi sajūtam kā gaismas nesējus, un vai mēs tādi spējam būt?