Vairāk nekā 100 dienu nomocījusies neauglīgos centienos izveidot valdību un atbirdinot vairākus premjera amata kandidātus, Saeima pagājušajā trešdienā beidzot spēja apstiprināt jauno Ministru kabinetu, kuru turpmāk vadīs skaitliski mazāko koalīcijas partneri – „Jauno Vienotību" – pārstāvošais Krišjānis Kariņš, kas 13. Saeimas vēlēšanās pat nepiedalījās.
Valdības veidošanas procesā partijas spēja vairākkārt sastrīdēties, salīgt mieru, viena no partijām pat sašķēlās tiktāl, ka neiztika bez došanās uz KNAB. Fons, uz kāda valdība tika veidota un arī apstiprināta (dažu koalīcijas partijas pārstāvošo deputātu runas Saeimā 23. janvārī bija tik apātiskas, ka šķita, ka tiek nevis apstiprināta valdība, bet gaidīts pasaules gals), liek domāt par dažādiem Kariņa valdības likteņiem. Vienlaikus jāatzīst, ka valdībai ir potenciāls gan nostrādāt visu atlikušo Saeimas sasaukumu, gan sašķelties un izirt jau pēc mēneša. Tā kā abas prognozes ir vienlīdz iespējamas, šobrīd droši vien vairāk jārunā par valdības plānotajiem darbiem, kas ierakstīti valdības deklarācijā, un, kā redzams, turpmāk valdības dienaskārtību koalīcija nenoteiks par lielu bubuli kļuvušajā antikonstitucionālajā veidojumā koalīcijas padomē, bet gan pavisam citu funkciju pildošajā sadarbības sanāksmē, kurā, kā noprotams, vairs nebūs pārstāvēts Aivars Lembergs.
OIK likvidatori
Skaidrs, ka pirmais neatliekamais darbs ir valsts budžeta izstrāde, kas šobrīd pamatīgi iekavējusies un apgrūtina daudzu budžeta iestāžu darbu. Plaša darba fronte iezīmējas arī saistībā ar veselības aprūpes jomas tālāku finansēšanu un reformām izglītības saturā un skolu tīklā. Šie jautājumi gan nav unikāli tikai Kariņa valdībai. Jautājumi, kurus par prioritāriem pirms vēlēšanām un pēc tām ir pieteikuši koalīcijas partneri, ierakstot tos valdības deklarācijā, ir obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšana un administratīvi teritoriālā reforma (par to citreiz, jo reformas tēma ir plaša un neizsmeļama kā Artusa Kaimiņa aktiera dotības). OIK kā negodīgas, elektroenerģijas galapatērētājiem finansiālu slogu uzliekošas sistēmas likvidēšana patīkami un vēlētājus pie urnām aizraujoši izklausījās priekšvēlēšanu laikā, taču jau tad izskanēja klusākas un ne tik klusas balsis, ka ar 1905. gada revolucionārajām metodēm sociālo taisnīgumu šajā jautājumā iedibināt neizdosies. Jā, OIK var likvidēt jau rīt uz pusdienlaiku, taču tad valsts ieslīgs ilgstošā, dārgā tiesvedībā ar OIK atbalsta saņēmējiem par tiesiskās paļāvības principa neievērošanu. Varam daudz šķendēties par to, cik savulaik godīgi tika ieviesta OIK un vai tās ieviesējiem būtu jāsēž uz apsūdzēto sola, taču šobrīd mēs dzīvojam citā situācijā. Jaunās valdības apņemšanās ir elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponenti atcelt līdz šā gada 31. martam. Ralfs Nemiro, kas nule sēdies ekonomikas ministra krēslā, jau sāk apzināties, ka rast ceļu, kā atcelt OIK, būs ļoti grūti un juridiski sarežģīti. Lai kā sabiedrība vēlētos ātru problēmas risinājumu, jautājumā ar OIK atcelšanu jārīkojas ļoti pārdomāti, lai galarezultātā mums (jo, visticamāk, tie būsim mēs) nenāktos maksāt dubultā.
Vai iztiksim bez prezidenta tirgus?
Gan OIK, gan teritoriālās reformas jautājumi bija arī iepriekšējās valdības dienaskārtībā, taču ir viens, ar kuru Kariņa valdība pat nedaudz pārsteidzoši sevi ir pieteikusi jau tās pirmajās darbības dienās, proti, vēlme vienoties par Valsts prezidenta amata pretendentu. Valsts prezidenta vēlēšanas Latvijā kopš neatkarības atgūšanas vienmēr ir bijis samezglots, necaurskatāms process un uztverams kā daļa no politiskā tirgus. Politiskā rēķināšana nereti aizgāja tiktāl, ka beigu beigās paši shēmotāji apjuka, un par Valsts prezidentu kļuva cilvēki, kuriem šis amats, visticamāk, sākotnēji nebija paredzēts. Pieļauju, ka gan sabiedrība, gan politiķi ir noguruši no šī haosa. Iepriekšējās prezidenta vēlēšanas spilgti parādīja, ka nav laba prakse katrai partijai, jo īpaši koalīcijas partneriem, izvirzīt savus amata pretendentus. Tas noved pie nevajadzīgiem saasinājumiem un apgrūtina tālāku koalīcijas darbu. Šķiet, to apzinās arī Kariņa valdība, kuras iekšienē iemeslu savstarpējiem ķīviņiem jau šobrīd netrūkst. Pirmdien Nacionālā apvienība (NA) aicināja partnerus vienoties par kritērijiem prezidenta amata kandidātam, lai kandidātu vārdi un sarunas par to nesāktos tikai pēdējā brīdī, lai varētu ņemt vērā arī sabiedrības viedokli. Nenoliedzami NA jūt, ka šis varētu būt īstais brīdis jau laikus nodrošināt ar kolēģu atbalstu savu kandidātu prezidenta amatam – Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Viņa kandidatūru varētu atbalstīt arī Jaunā konservatīvā partija, taču to, vai būs arī citas balsis, uzzināsim tuvākā mēneša laikā. Kaut arī partijas deklarē, ka Valsts prezidents ir apolitisks amats, nevar noliegt, ka prezidenta vēlēšanas ir politisks pasākums, un augstākā valsts amatpersona (vismaz saskaņā ar Satversmi) ir grezna spalva pie cepures, ar kuru vēlētos padižoties ne viens vien politiskais spēks. Šī iemesla dēļ NA visai ātri vajadzētu distancēties no Levita kā NA kandidāta, pārliecinot koalīcijas partnerus, ka tas ir kopīgs pretendents, jo pretējā gadījumā partija riskē ar politisko greizsirdību, sak', par kādiem nopelniem NA pienākas gan Saeimas prezidija priekšsēdētāja amats, gan Valsts prezidenta. Šobrīd ir izskanējuši vairāku potenciālo amata kandidātu vārdi, un, jūtot politisko konjunktūru, ir skaidrs, ka Raimondam Vējonim būs sarežģīti nodrošināties ar atbalstu otram prezidentūras termiņam. Smagnējais pēcvēlēšanu valdības veidošanas process lielā mērā tiek saistīts ar Raimonda Vējoņa vājo iesaistīšanos tā vadīšanā, un līdz ar to prezidentam atbalsta koalīcijas partneru vidū nav. Protams, aktuāls ir jautājums, vai pats Raimonds Vējonis maz vēlas otro termiņu.
Šobrīd jaunā valdība izbauda savas pastāvēšanas sākumposmu, taču tradicionālo 100 dienu saudzēšanas periodu tā ir iztērējusi veidošanas procesā. Sabiedrība no Kariņa valdības pieprasīs skaidru un izlēmīgu pozīciju daudzos no aktuālajiem jautājumiem, un valdībai jāspēj to paust, pretējā gadījumā to sagaida īss mūžs.
30.01.2019.