Pirmdien, nododot un parakstot svinīgo solījumu, amatā pilntiesīgi stājās jaunais – sestais pēc skaita atjaunotās Latvijas (bet kopumā desmitais) – Valsts prezidents Egils Levits.
Levits, uzrunājot Saeimas deputātus un vienlaikus Latvijas sabiedrību, akcentēja savu priekšteču nopelnus vai pozitīvās īpašības. Tiesa, ar pēdējiem četriem no viņiem Egilu Levitu atšķir viens būtisks fakts, proti, viņš nebija no cepures pēdējā brīdī izceltais kandidāts. Atminēsimies, ka visi iepriekšējie prezidenta kandidāti bija vai nu neilgi pirms vēlēšanām piedāvāti pretendenti, vai arī tādi, kurus neuzskatīja par reāliem kandidātiem uz augsto amatu, līdz ar to izpalika viņu pamatīgāka vētīšana. Egils Levits šai ziņā atšķiras, jo daudzi viņu Valsts prezidenta amatā vēlējās redzēt jau pirms četriem gadiem. Iespējams, tādēļ gan prezidenta vēlēšanas, gan stāšanās amatā noritēja klusi, bez lieka trokšņa un sabiedrības sašutuma vētrām par to, cik nepiemērots, politiski angažēts kandidāts ir izraudzīts.
Pirmais iespaids
Pagaidām Levits politologiem un sabiedrībai vēl nav sniedzis daudz iemeslus kritikas stobra pavēršanai pret viņu. Publiskās uzstāšanās nav perfektas, taču iepriekšējie prezidenti (ar vienu izņēmumu) šajā ziņā latiņu augstu nav uzlikuši, tādēļ Levita runas patīkami kontrastē ar iepriekš dzirdēto. Protams, arī Levita runās, tostarp pirmdien Saeimā teiktajā, ir jūtama vēlamības izteiksme un jābūtība, taču Valsts prezidenta vīzija ir visai skaidra, un mēs no runas varam sākt šķetināt, kādiem jautājumiem Levits prezidentūras laikā plāno pievērsties. No prezidenta runām ir noprotams, ka viņš vienlaikus cenšas būt gan moderns, gan balstīties konservatīvās vērtībās. Vai šo trauslo līniju, uz kuras balansē aizvien vairāk Latvijas un Eiropas politiķi, viņam izdosies izturēt – rādīs laiks.
Prezidenta pieteiktās tēmas jeb darbības virzieni ir solidaritāte, piederība un ilgtspējība. Pozitīvi, ka Levits ir paudis vēlmi ieklausīties visu interešu grupu balsīs, jo nereti sabiedriskajā domā mēdz dominēt vienu šauru viedokli pārstāvoša mazskaitlīga, bet ietekmīga cilvēku grupa. Nepārsteidz, ka jaunais Valsts prezidents uzsver piederību latviešu nācijai, kas ir priekšnosacījums Latvijas valsts pastāvēšanai, vienlaikus norādot, ka Latvijas nākotnei vajadzīga visu cilvēku iesaiste.
Uzrunā Saeimā vēlējos saklausīt arī plašāku Latvijas izaicinājumu, tostarp globālu izklāstu. Valsts prezidents norādīja, ka pie identitātes pieskaitāms arī respekts pret dabu, plašāk neiedziļinoties izaicinājumos, ko mūsdienu pasaulei rada klimata pārmaiņas. Priecē, ka prezidents identificē Latvijas sabiedrības nevienlīdzību, nodēvējot to par ielaistu slimību. Būs interesanti vērot, vai arī šie izteikumi paliks tikai deklarācijas līmenī vai arī Levits plāno ko darīt, lai nevienlīdzību tās visdažādākajās izpausmēs mazinātu.
Daudznozīmīgs, manā skatījumā, bija Valsts prezidenta runā iekļautais teksts par to, ka ir jāveic nopietns nesenās vēstures izvērtējums no demokrātiskām pozīcijām un latviskumam nepieciešams dot dziļāku saturu, nekā ikdienā par to ir pierasts runāt. Vienīgi jautājums, cik nesenu vēsturi prezidents domā un kādā formā notiks vēstures izvērtējums no "demokrātiskām pozīcijām".
Netipiskā prioritāte
Vienu no jautājumiem Valsts prezidents jau no pirmās ievēlēšanas dienas ir īpaši akcentējis, un varam prognozēt, ka tas ieņem būtisku vietu viņa dienaskārtībā. Šis jautājums ir Latvijas mediju telpas stiprināšana, kas saistās ar kvalitatīvas mediju atbalsta (tostarp finansiāla) sistēmas izveidi. Valsts prezidents ir pieteicis gatavību izmantot savas tiesības ierosināt likumprojektus, lai veiktu nepieciešamās izmaiņas likumos.
Levits pēdējos gados nav vienīgais, kurš vērš uzmanību uz to, ka finansējums sabiedriskajiem medijiem nav pietiekams. Arī tukšas frāzes par kvalitatīvu mediju stratēģisko nozīmi mūsu valsts drošībā un demokrātijas saglabāšanā esam jau dzirdējuši. Tas atšķirīgais šoreiz ir fakts, ka šo vērtējumu pauž Valsts prezidents, kurš līdz šim ir bijis visai piesardzīgs, iezīmējot savas darba prioritātes. Acīmredzot Rietumeiropā nodzīvotie gadi Levitam ir ļāvuši apjaust to, cik nozīmīgs sabiedriskās domas formēšanā ir saturs, kuru ikdienā patērē katrs sabiedrības loceklis, jo īpaši informācijas laikmetā, kad nošķirt patiesu informāciju no viltus vai sagrozītas kļūst aizvien sarežģītāk.
Cerams, prezidenta vēlme risināt šo jautājumu ir patiesa un tā neaprobežosies tikai ar sabiedriskajiem medijiem, bet mediju telpu kopumā, jo Levits ir paudis, ka viņa kā Valsts prezidenta instruments ir pārliecināt politiķus individuālajās sarunās un plašākos forumos par nepieciešamību rīkoties un risināt kādas problēmas, bet nepieciešamības gadījumā arī rosināt likumprojektus. Ir labi, ka kāds sit trauksmes zvanu, taču nepieciešama skaidra problēmas identificēšana, rīcības plāns un tā īstenošana soli pa solim. Līdz šim, lielākoties brīžos, kad kāds politiķis vai pašpasludināts eksperts runā par mediju politiku, pa vīlēm ārā spraucas skaidrs izpratnes trūkums par to, kā mūsdienās tiek veidots saturs un kā cilvēki to patērē. Ar vakardienas metodēm rītdien cenšamies risināt šodienas problēmas. Ja Valsts prezidentam izdosies dot pozitīvu pienesumu problēmas risināšanā, varēsim pievilkt plusiņu viņa prezidentūrai.
10.07.2019.