Pašvaldību darbinieki un iedzīvotāji tikai pēdējos pāris gadus tā pa īstam ir spējuši atkopties no tā dēvētās novadu reformas, kas norisinājās vienā no nepateicīgākajiem periodiem atjaunotās Latvijas laikā – ekonomiskās krīzes laikā, taču nu, šķiet, vajadzēs atrotīt piedurknes un mesties nākamajā reformas druvā.
Pagājušajā nedēļā politiķus un pašvaldību vadītājus pārsteidza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), nākot klajā ar jaunas administratīvi teritoriālās reformas pieteikumu, kas jau paguva izraisīt visai plašu pretreakciju gan valdībā un Saeimā, gan pašvaldībās. Izbrīnu radīja tas, ka VARAM nāca klajā jau ar konkrētām koncepcijām un pat karti, nevis aicinājumu sākt diskusiju par reformas risinājumiem. Tas liecina par to, ka ministrija reformu paslepus gatavojusi jau ilgāku laiku, un mēs varam tikai zīlēt, vai tā bija Nacionālās apvienības ministru voluntāra darbība vai arī ar koalīcijas partneru vadību saskaņota rīcība.
Vainīgi tie mazie
Pašreiz VARAM piedāvātās koncepcijas pirmais variants paredz īstenot administratīvi teritoriālās reformas otro kārtu un līdz 2021. gada pašvaldību vēlēšanām izveidot 58 pašvaldības – 49 novadus un deviņas republikas pilsētas. Šī varianta modifikācija paredz 51 pašvaldības izveidi, jo arī lielās pilsētas, izņemot Rīgu un Jūrmalu, tiktu iekļautas novados.
Savukārt otrs piedāvātais variants sākotnēji paredz 29 sadarbības teritoriju izveidošanu ap nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centriem, kuru ietvaros pašvaldības varēs apvienoties brīvprātīgi.
To, ka Latvijai kādā brīdī vajadzēs atgriezties pie teritoriālās reformas, varēja nojaust jau labu laiku iepriekš, jo ik pa brīdim, tostarp no VARAM vadības un ierēdņu mutēm, izskanēja mājieni, ka iepriekšējā reforma, kaut arī laba, nav spējusi sasniegt visus iecerētos mērķus, kā arī savas korekcijas ieviesuši blakusapstākļi, par kuriem šobrīd plašsaziņas līdzekļos mēdz izteikties nozares ministrs Kaspars Gerhards. Kaut arī problēmas ir vairākas, tās visas var ietvert vienā vārdā – demogrāfija. Šobrīd jau vairāk nekā 30 novados iedzīvotāju skaits ir mazāks par 4000, kas ir likumā noteiktais minimums. Neliels iedzīvotāju skaits nozīmē pustukšas skolas, zemākus ieņēmumus pašvaldības budžetā, mazākas investīcijas infrastruktūrā un iestāžu uzturēšanā, mazāk pakalpojumu, niecīgākas iespējas sniegt sociālo palīdzību novada iedzīvotājiem, un šādas problēmas varētu virknēt vēl un vēl. Ministrija, piedāvājot jauno novadu karti, uzsver, ka novadā jābūt vismaz vienai perspektīvai vidusskolai un attīstības centram ar vismaz tūkstoš iedzīvotājiem.
Uz mazo novadu būtisko īpatsvaru jau pirms vairāk nekā gada savā vērtējumā norādīja VARAM uzaicinātie neatkarīgie eksperti, kuri secināja, ka lielākas pašvaldības proporcionāli mazāk tērē pašu administrācijas uzturēšanai.
Dzīvotspējīga tikai viena koncepcija
Ja raugās uz VARAM piedāvātajām koncepcijām, jau šobrīd ir skaidrs, ka otrā koncepcija, kas piedāvā izveidot 29 sadarbības teritorijas, ir lemta neveiksmei, jo šādā sadarbībā pārāk liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram. Jau pirms sešiem gadiem, kad arī pašvaldībām pašām bija iespēja draudzīgi „mest kauliņus" kopā, daudzviet Latvijā izveidojās ne tie loģiskākie novadi tikai tādēļ, ka kādam pagastvecim bija zobs uz otru. Jaunā koncepcija, kas paredz plašāku un ciešāku sadarbību, būs apgrūtināta gan minētā faktora, gan administratīvās smagnējības dēļ (cik laika un resursu prasīs viedokļu un lēmumu saskaņošana?). Arī tie pašvaldību vadītāji, kurus plašsaziņas līdzekļi šīs nedēļas laikā aptaujājuši, uzsver, ka brīvprātības princips praksē, visticamāk, neīstenosies.
Ja bez reformas nevar, tad pieņemamāka šķiet pirmā koncepcija ar dažādām tās modifikācijām par 58 pašvaldību izveidi. Taču tad jāvaicā – kādēļ šāds modelis netika aplūkots jau pirms iepriekšējās reformas ieviešanas?
Vai vajag?
Administratīvi teritoriālās reformas aktualizēšana raisa virkni jautājumu, no kuriem svarīgākais – kādēļ tieši tagad? Vai valstī nav svarīgāku problēmu par iedzīvotāju atkārtotu pakļaušanu reformām? Iespējams, ka runas par reformu nepieciešamas vien kā dūmu aizsegs citu svarīgāku jautājumu risināšanai. Ja kāds uzskata, ka rajona padomju un pagasta padomju likvidēšana un novadu izveide pirms sešiem gadiem bija viegls un formāls process, viņš noteikti kļūdīsies, jo varu apliecināt, ka, piemēram, Madonas novada pašvaldības domes sēdēs pirmo novada pastāvēšanas gadu deputāti nodarbojās teju vien ar jaunās sistēmas izveidi, saistošo noteikumu izstrādi un apstiprināšanu, kā arī citu dokumentu sakārtošanu, kas bija saistīti vien ar pašvaldības struktūras jautājumiem. Citi jautājumi tika atstāti otrajā plānā. Protams, jaunā koncepcija tik būtiskus pārkārtojumus vairs nenesīs, taču arī tā būs saistīta gan ar būtiskām izmaiņām pašās pašvaldībās, jo klāt nāks jaunas teritorijas, iestādes utt., gan ar ievērojamiem izdevumiem, jo, kā zināms, katra reforma maksā naudu.
Nav brīnums, ka pašvaldību vadītāji uz jauno piedāvājumu raugās piesardzīgi vai pat ir noraidoši. Pagaidām VARAM nav devusi skaidru informāciju par tiem ieguvumiem, ko varētu nest novadu tālāka apvienošanās. 2009. gadā un pirms tam kā motivētājs kalpoja tā dēvētā „burkānu nauda" jeb 200 000 latu par katru novadā ietilpstošo pagastu vai pilsētu, šobrīd pašvaldībām ir jāpaļaujas tikai uz izteikumiem, ka „būs labāk". Tas nemotivē.