Pagājusī nedēļa Eiropas Savienības Padomē prezidējošajā valstī Latvijā iesākās ar iepriekš prognozējamu, taču tādēļ ne mazāk valsts tēlu graujošu nesmukumu, proti, 27. janvārī valdības sēdē pieņemto lēmumu atbalstīt Ekonomikas ministrijas ierosinājumu pārtraukt Latvijas dalību starptautiskajā izstādē „Expo Milano 2015" (expo).
Šāds lēmums lielu pārsteigumu neizraisīja, jo jau kopš stāšanās amatā ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola par vienu no prioritārajiem darbiem bija izvirzījusi Latvijas dalības apturēšanu starptautiskajā izstādē, tādēļ ka kopējās ar to saistītās izmaksas bija izaugušas no 3,3 miljoniem eiro līdz vairāk nekā 7 miljoniem eiro, kā arī bija būtiski iekavējušies darbi gan paviljona izbūvē, gan cita veida aktivitātēs, kas saistītas ar valsts dalību starptautiskajā izstādē. Pirmajā reizē ministrei kolēģi „nenoticēja". Apzinoties, ka briest skandāls, 16. decembra MK sēdē ne bez ķīviņiem valdība nolēma piešķirt papildu 1,6 miljonus eiro, kas nepieciešami paviljona būvniecībai. Cilvēki, kuru rīcībā bija informācija par darbu progresu, kā arī nelielas iemaņas darbā ar kalendāru, saprata, ka arī ar papildu naudas piešprici dalība izstādē, kura durvis vērs 1. maijā, ir ļoti apdraudēta. Viņiem izrādījās taisnība, jo jau pēc pusotra mēneša valdības locekļi, saņemot tāmes ar vēl iespaidīgākiem skaitļiem, galvu saķēruši, domāja, ko nu iesākt.
Nevarības apliecinājums
Plašsaziņas līdzekļos 27. janvāra valdības sēde jau gana daudz atreferēta. Arī es, Māra Zandera un citu politikas procesu apskatnieku saintriģēts, nolēmu noskatīties minētās sēdes videoierakstu, kura saturs atstāja traģikomisku iespaidu. Līdzīgi kā premjere Laimdota Straujuma jautājuma diskusiju laikā aizvien vairāk saduga savā krēslā, arī mana pārliecība par valdības vienotību, spēju atbildīgos brīžos pieņemt izsvērtus un pārdomātus lēmumus aizvien vairāk mazinājās.
Politoloģe Iveta Kažoka visai precīzi raksturoja politiķu, šajā gadījumā ministru, darbību. Viņa intervijā Latvijas Radio minēja, ka „politiķi strādā labi, ja ir jādarbojas rutīnā un inerces apstākļos. Tomēr, tiklīdz ir jāpieņem politiski atbildīgi lēmumi, kur nepieciešams izšķirties par kādu no ceļiem, izpaužas „nevarības reflekss" jeb absolūta nevarība". Šāds iespaids radās arī man, vērojot, kā expo karsto kartupeli ārā no mutes spļāva viens ministrs pēc otra. Nedz politiķi, nedz ierēdņi nebija izvērtējuši expo jautājumu kopskatā, saistot to ar uzņēmējdarbību, Latvijas starpvalstu attiecībām, galvenokārt, ar Itāliju, tā vietā notika izmisīgi mēģinājumi atrast kādu volontieri, kas uzņemtos nepateicīgo darbu novest līdz galam, – „Zemkopības ministrija, jums ir laba pieredze? Nē? Varbūt Kultūras ministrija? Arī nē? Iespējams, Satiksmes ministrija spētu? Nespētu? Tad jau laikam nekā".
Ierēdņu muskuļi
Sēdē arī iezīmējās kāda svarīga nianse, par ko apskatnieki līdz šim expo kontekstā ir runājuši mazāk, proti, cik liela ietekme uz politiskiem lēmumiem ir ministriju administrācijai, šai gadījumā valsts sekretāriem. Ekonomikas ministrijas gadījumā valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis, līdzīgi kā ministre, Ministru kabineta locekļus sausi informēja par situāciju un iespējamajiem risinājumiem. Krietni vien interesantāki bija citu, piemēram, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra Andreja Pildegoviča, izteikumi. Prezidentūras laikā Ārlietu ministrija viennozīmīgi ir kļuvusi par ietekmīgāko no ministrijām un nebaidās aktīvi paust savu viedokli arī jautājumos, kuri ar tās kompetenci saistīti vien pastarpināti. Starptautiskā izstāde gan pie tiem nav pieskaitāma, jo expo namamāte Itālija kopā ar Latviju un Luksemburgu ir viena no prezidentūras trio valstīm. Tieši tādēļ jautājums par Latvijas dalību izstādē ir nozīmīgs arī ārlietu resoram, kam pēc sēdes būs jādzēš Ekonomikas ministrijas radītā postošā ugunsnelaime. Nezinu, vai ar šo vai citiem apsvērumiem bija saistīta visai savdabīgā Pildegoviča uzstāšanās valdības sēdē. Ja arī valsts sekretāra izteikumi par to, ka lēmums pārtraukt dalību izstādē negatīvi ietekmēs Latvijas tēlu un tāpat negatīva ietekme gaidāma uz Latvijas-Itālijas attiecībām un trīspusējo sadarbību ar Itāliju un Luksemburgu, iekļāvās diskusijas rāmjos, norāde uz to, ka „Itālijas NATO spēku lidmašīnas šobrīd patrulē Latvijas gaisa telpā" un kas lai zina, kā šis lēmums uz to atsauksies, jau izklausījās pēc reketieru teksta no kādas banālas gangsterfilmas, sak', „skaistu ražotni (lasi – valsti) jūs te esat uzbūvējuši, būtu ļoti žēl, ja ar to kaut kas atgadītos". A. Pildegoviča norāde uz to, ka sēde tiek translēta tiešraidē, kas viņam neļauj izteikties vēl brīvāk, liecina, ka šim sakāmajam punkts vēl netiktu likts. Nebija pārsteigums, ka aizrautīgajam valsts sekretāram divi ministri – Uldis Augulis un Dzintars Rasnačs – visai tieši aizrādīja, ka viņš ar saviem izteikumiem ir atļāvies pārkāpt pieļaujamās robežas.
Kaut arī tiešā tekstā tas netika pateikts, arī L. Straujumas noskaņojums sēdes laikā skaidri pauda, ka šoreiz ierēdņi valdību tur kā ķīlnieku un piespiež to pieņemt lēmumu, kas uz valsts tēlu var atstāt graujošu iespaidu. Tieši tādēļ premjere katra otrā teikuma galā iestarpināja „bet vainīgie mums arī būs jānoskaidro", liekot saprast, ka par politiķu pazemojumu atriebība nekur nepaliks. L. Straujumas personīgais pazemojums izaužas tajā, ka expo gadījumā atvainošanās jāsniedz premjera līmenī.
Trieciens tēlam un pašapziņai
Kāds ir sausais atlikums no šī ierēdņu bezatbildības un politiķu nevarības gadījuma? Jau iepriekš varēja prognozēt, ka Itālija, kas bija rēķinājusies ar Latvijas dalību starptautiskajā izstādē, nebūs priecīga par valdības lēmumu. Uz to norāda Itālijas vēstnieka Latvijā Džovanni Polici izteikums, ka Itālija ir sarūgtināta par Latvijas valdības lēmumu izstādē nepiedalīties. Viņš gan atteicās komentēt, vai Latvijas valdības lēmums ietekmēs abu valstu attiecības, tādēļ būtu pāragri spekulēt, vai itāļu piloti atteiksies sēsties lidmašīnās un patrulēt Latvijas debesīs.
Nenoliedzami, šis ir trieciens Latvijas ārpolitiskajam tēlam. Saistībā ar lēmumu, cenšoties mazināt tā ietekmi, tiek piesaukta virkne valstu, kuras izstādē nepiedalās, kā arī tiek noniecināts izstādes pienesums gan Latvijas tēla veidošanā, gan ekonomiskie ieguvumi, taču ir skaidri jāapzinās atšķirība starp „nepiedalīšanos" un „nepiedalīšanos brīdī, kad paviljonam jau tiek likti pamati un līdz izstādes atvēršanai palikuši daži mēneši".
Iekšpolitiski pārsteigumu nav. Lūkojoties uz lēmumu racionāli, ir skaidrs, ka konkrētajā brīdī tas bija mazāk sliktākais no sliktajiem. Cits jautājums ir par to, kādēļ tik tālu nonākts. Kādēļ projektam pietrūka uzraudzības, kādēļ valdība „pamodās" un konstatēja faktu, ka sēž līdz ausīm mēslos, tikai četrus mēnešus pirms izstādes atvēršanas? Kādēļ šis ir kārtējais lielais projekts, kurā Latvija pamatīgi iebuksē (kā atminamies, problēmu netrūka arī saistībā ar dalību iepriekšējā expo, kas notika Šanhajā)? Kad Latvija reiz iemācīsies noorganizēt lielus projektus?