Mūsdienās, dzirdot vārdu Vidusjūra, aizvien mazāk tas asociējas ar viesnīcām, kūrortiem, gleznainām ostām un skaistām pludmalēm. Jau labu laiku, jo īpaši kopš šā gada sākuma, dzirdot vārdu Vidusjūra, mēs pie sevis noskurināmies – atkal tie bēgļi.
Teju katru mēnesi saņēmām ziņas par apgāzušos laivu un desmitiem vai pat simtiem bojāgājušo. Redzot, kā aizvien vairāk līķu tiek izskalots Dienvideiropas krastos, kā šo valstu bēgļu patversmes strauji pildās ar izmisušiem bēgļiem no Ziemeļāfrikas, Eiropas Savienības nervi neizturēja un aprīļa nogalē beidzot tika nolemts rīkoties un lemt par konkrētu pasākumu plānu saistībā ar nelegālo bēgļu plūsmu.
Gremdēt laivas
Atminēsimies, ka arī ES iekšienē uzreiz pēc traģiskajiem notikumiem Vidusjūrā pirmais akcents netika likts uz praktisku darbību, ko darīt ar tiem bēgļiem, kas dzīvi atceļojuši no Ziemeļāfrikas un arābu valstīm. Daudz vairāk tika runāts par preventīviem pasākumiem, kas ļautu nelegālo bēgļu plūsmu apturēt, proti, iznīcināt bēgļu laivas, pirms tajās vēl sakāpuši pasažieri. Nav noslēpums, ka imigrantu kontrabanda ir ienesīgs un asiņains bizness, tādēļ Eiropas Komisijas iecere gan ar šādām, gan vairākām citām metodēm cīnīties pret bēgļu transportēšanu pārpildītos prāmjos un laivās, sākotnēji tika uzņemta ar atsaucību. Tiesa, ar laiku runas par laivu iznīcināšanu no publiskas diskusijas nozuda, jo tas tika pielīdzināts cīņai ar vējdzirnavām, vienlaikus vēl vairāk apdraudot bēgļu dzīvību. Tika norādīts, ka katras iznīcinātās laivas vietā nāks divas citas – mazāk drošas. Tika arī apšaubīts, vai ANO, ar kuru šāda operācija būtu jāsaskaņo, dos savu mandātu.
Latvijā (un ne tikai mūsu valstī vien) uzmanība šobrīd ir pievērsta vienam vienīgam jautājumam saistībā ar bēgļiem, proti, bēgļu kvotu sadalei, kas nosaka, ka arī Latvijai jāiesaistās bēgļu uzņemšanā.
Labais bēglis, sliktais bēglis
Jāatzīst, ka 250 bēgļi, par kuriem tik karsti diskutējām un lauzām šķēpus, vairāk gan ir simbols plašākam jautājumu un problēmu lokam. Latviešu tautas, kas tikai neilgu laiku spējusi dzīvot pašnoteikšanās (lai kā dažs labs ES pielīdzina PSRS – Latvija ir brīva) apstākļos, apziņā dzīva ir padomju perioda cirstā rēta. Tieši tādēļ kā iebilde bēgļu uzņemšanai tiek minēts apstāklis, ka Latvijai jau LPSR laikā piespiedu kārtā nācies būtiski izmainīt savu nacionālo sastāvu. Šī procesa sekas, kas skar gan naturalizācijas procesu, gan sabiedrības integrāciju kopumā, jūtam jopro-jām. Protams, 250 bēgļi, ko var pielīdzināt vidēja lieluma Latvijas ciematam, nebūs tas dzīvā spēka daudzums, kas iznīcinās latvisko identitāti, samaisīs nācijas asinis un neatgriezeniski sagraus kultūru. Taču šajos bēgļos, ko Latvijas valdība apņēmusies uzņemt, daļa sabiedrības saskata iepriekšminētā ceļa jeb procesa sākumu. Šī ir tā retā reize, kad dzirdam ietekmīgus politiķus un sabiedrību dziedam vienā meldiņā – slimības, uzturēšanas izmaksas, noziedzība, draudi valsts drošībai u.c. nelāgi apzīmējumi, ko veltām bēgļiem, kurus vēl neesam redzējuši un par kuriem neko nezinām, pār mūsu lūpam nāk ļoti viegli. Zīmīgi, lai formulētu savu attieksmi, cilvēkam iekšēji sevi nākas pārliecināt, ka tas bezsejainais no Sīrijas vai Afganistānas nākušais bēglis būs tieši tāds, kādu esam iedomājušies. Visbiežāk tas ir nevis kara, bet ekonomisku apsvērumu dēļ savu valsti pametis, neizglītots iedzīvotājs, kurš, saklausījies stāstus par ES labklājības valstīm, devies vieglākas dzīves meklējumos. Viņam ir kupla ģimene, kuru, tiklīdz būs ērti iekārtojies, noteikti pārvedīs uz Latviju. Viņš ļoti iespējams ir slims ar kādu eksotisku, lipīgu slimību, nevar izslēgt pat Ebolas vīrusu. Un, protams, šis cilvēks ir saistīts ar Islāma kaujiniekiem, un nu, atrodoties nīstajā ES, noteikti gaidīs piemērotu brīdi, lai sarīkotu terora aktu. Ir ļoti viegli noticēt šim kariķētajam bēgļa portretējumam. Un pareiziniet to ar 250! Taču ir arī cita iespēja. Varbūt bēglis tik tiešām mūk no kara šausmām, kas ir prasījušas lielus upurus, tostarp arī viņa tuvinieku dzīvības. Varbūt bēglis ir ārsts, kura zināšanas un pieredze noderētu kādā no daudzajām Latvijas slimnīcām, kuras žēlojas par ārstu trūkumu? Varbūt šis cilvēks, pametot savu kara plosīto valsti, tik tiešām cer atrast labāku dzīvi kaut kur citur un ir gatavs nevis ekspluatēt kādas valsts labklājības sistēmu, to noplicinot, bet gluži otrādi – sekmēt konkrētās valsts labklājības līmeņa celšanu ar smagu darbu.
Par to es domāšu rīt
Saprotu, ka iepriekšminētais ir piedāvājums skatīt lietas melnbalti. Dzīvē viss tāds nav. Lielākā daļa atrodas pelēkajā zonā. Diemžēl valdības vēlme slēgtā sēdē bez plašākas diskusijas, neiesaistot pārējos politiķus (izpildvara parlamentam kārtējo reizi ierādīja tā vietu, nodemonstrējot, kurš varas atzars Latvijā ir svarīgākais) un sabiedrību, pieņemot lēmumu tik jūtīgā jautājumā, ir sekmējusi to, ka lielākā daļa cilvēku, nododoties spekulācijām, jau gluži neviļus savu attieksmi veido tumšos toņos. Cilvēkus nevar par to vainot un arī kaunināt – sak, mūsu bēgļus taču arī savulaik uzņēma -, kā to atļaujas darīt daži politiķi un sabiedriskie darbinieki, nav pareiza rīcība, vēl jo vairāk situācijā, kad paši politiķi ir vainīgi pie putras ievārīšanas. Putra ir tajā apstāklī, ka politiķiem jau labu laiku bija zināms – no bēgļu uzņemšanas Latvijai izvairīties neizdosies. Tas bija skaidrs ikvienam, kas sekoja līdzi procesiem ES, kā arī Eiropai tuvajos kara un nabadzības plosītajos reģionos. Jā, bet kurš gan vēlējās uzņemties un paša rokām norakt savu politisko karjeru, plaši uzsākot diskusiju par to, ka bēgļi tiks uzņemti un ka šim procesam ir nopietni jāgatavojas. Šobrīd mums ir skaidrs lēmums, taču trūkst skaidrības par visu tālāko notikumu gaitu. Kur bēgļi mitināsies, kā notiks to izvēle, (pēc pašreiz publiskajā telpā izskanējušajiem tekstiem sāk šķist, ka paši deputāti dosies uz bēgļu nomitinājuma vietām un, gluži kā savulaik plantatori, pārbaudīs, kādā stāvoklī ir vergu, atvainojiet, bēgļu, zobi un pārējais fiziskais ķermenis), pagaidu vai paliekoša integrācija sabiedrībā, kas notiks ar šo cilvēku ģimenēm? Varbūt pašiem valdības locekļiem un ierēdniecībai ir skaidras atbildes uz šiem jautājumiem, taču sabiedrība šobrīd pārtiek no informācijas druskām, tādēļ nav jābrīnās, ka cilvēki organizējas protesta akcijām. Viena no tām – nevalstisko organizāciju iniciētā – notiks 4. augustā. Ļoti iespējams, ka to ar savu klātbūtni pagodinās arī Nacionālās apvienības politiķi. Ministru prezidente Laimdota Straujuma ir paudusi, ka būtu ļoti izbrīnīta, ja kāds no Nacionālās apvienības ministriem izlemtu piedalīties 4. augusta protesta akcijā un stāvētu pie Ministru kabineta ēkas. Mani gan tas neizbrīnītu. Valdošā koalīcija, šķiet, jau ilgāku laiku pastāv tikai uz papīra, un katrs no koalīcijas partneriem, balso un rīkojas tā, kā uzskata par pareizu. Parasti sēdēt pie bērnu galdiņa, valdībai pieņemot lēmumus, nākas tieši NA, un laikam šī būs tā retā reize, kad NA varēs ieriebt lielajiem koalīcijas brāļiem un demonstrēt savu atsevišķo nostāju, kurai ir atbalsts lielākajā daļā sabiedrības.
Vai no protestiem būs kāda jēga? Šaubos. Lēmums par bēgļu uzņemšanu tiek pieņemts augstākās lēmējinstitūcijās nekā mūsu valdība vai parlaments. Latvijas politiķi un ierēdņi varēja diskutēt vien par apjomu. Varam iekšēji sašust par 250 bēgļu uzņemšanu, taču, redzot to, kas notiek Grieķijā un Spānijā, visticamāk, mūsu kaķa lāstos neviens augstajās ES debesīs neieklausīsies.