Pirms nedēļas Kopenhāgenā sākās Apvieno Nāciju Organizācijas (ANO) konference, kurā pasaules valstu līderi cenšas glābt pasauli. Tas, protams, ir joks, jo samita mērķis ir mazāk dramatisks un grāvējfilmas cienīgs. Valstu vadītāji divu nedēļu laikā centīsies izstrādāt paktu, lai cīnītos ar globālo sasilšanu un novērstu klimata katastrofu.
Mērķis, kaut arī atpaliek no Holivudas garadarbiem, ir gana ambiciozs un šķietami globālo sabiedrību vienojošs. Globālā sasilšana jeb „siltumnīcas efekts" un ar to saistītās izmaiņas mūsu planētas klimatā ir bubulis, kam pēdējos gados ir pievērsta ļoti liela uzmanība, sākot ar nepieciešamību katram indivīdam dzīvot videi draudzīgi un beidzot ar valstu un lielu ražotņu centieniem samazināt cilvēku radīto siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus, par ko lielākoties tiek spriests arī Kopenhāgenas konferencē. „Zaļie" visā pasaulē cer, ka „Kopenhāgenas paktu" piemeklēs veiksmīgāks liktenis nekā tā priekšgājēju „Kioto protokolu", kas, kaut arī tika pieņemts 1997. gadā, spēkā stājās vien 2005. gadā, jo līdz tam protokolu daudzas lielvalstis mētāja kā karstu kartupeli un izvairījās ratificēt, apzinoties, ka tas nozīmē būtiskus ierobežojumus un zaudējumus valstu ražotnēm. Kad līdz konferences noslēgumam palikusi vēl nedēļa, ir pāragri spriest par to, vai tā materializēsies kvalitatīvā rezultātā. Neviens nešaubās, ka lielākie piesārņotāji – ASV, Ķīna, Indija un daļēji arī Krievija, kā arī daudzas citas jaunattīstības valstis konferencei ir rūpīgi gatavojušās un izstrādājušas katra savus priekšlikumus. Nav gan skaidrs, kas notiek gadījumā, ja to priekšlikumus citi neakceptē, vai lielvalstis būs gatavas ratificēt tādu paktu. Ja ne, tad Kopenhāgenas rezultāti būs tikpat formāli kā Kioto, jo, ja lielākie piesārņotāji neiekļaujas kopējos kaitīgo izmešu samazināšanas pasākumos, tad mazo valstu centieni līdzināsies pilienam jūrā. Tiesa, lielās dabas katastrofas, kas regulāri nodara postījumus gan Ķīnā, gan Indijā, gan ASV, kā arī sabiedrības spiediens, iespējams, liks šo valstu vadītājiem uz cīņu ar globālo sasilšanu paraudzīties no citām pozīcijām. Viena lieta, ja plūdi noslauka kādas trūcīgas Āzijas valsts ciemu, pavisam cita, ja „Katrīna" paviesojas ASV pilsētā Jaunorleānā, nemaz nerunājot par postošajos mežu ugunsgrēkos regulāri degošajām Kalifornijas miljonāru villām.
Kopš Kioto laikiem ir mainījies globālais politiskais klimats, un tas ļauj cerēt, ka šīs divas nedēļas nebūs zemē nomests laiks.
Mēs un planēta
Lai kāds arī būtu Kopenhāgenas burziņa iznākums, viedokļi par ekoloģisko katastrofu un to, kas notiek ar mūsu planētu, ar to neapstāsies. Problēma slēpjas apstāklī, ka vidusmēra cilvēks mēroga atšķirību dēļ nespēj apjaust visu, kas slēpjas zem klimata sasilšanas „lietussarga". Joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka, ja jau ziemā ir tik auksts un tiek uzstādīti jauni aukstuma rekordi, kas tad tā par sasilšanu. Ir arī tādi, kuri izmaiņas klimatā saista ar dabiskiem planētas procesiem, kas norisinājās vēl pirms cilvēces rašanās un pat tās laikā. Piemēram, daudzviet Eiropā var aplūkot pirms nieka 10 000 gadu eksistējušā ledus laikmeta sekas. Arī Antarktīdas ledāji ir kusuši (pat ātrākā tempā nekā šobrīd) un atjaunojušies. Plaši sauszemes apgabali ir applūduši, savukārt citi, atbrīvojoties no ūdens, kļuvuši pieejami. Respektīvi, zeme ir bijusi pastāvīgā izmaiņu un pārveides procesā, tādēļ tas, kas pašlaik notiek, nav nekas jauns un iepriekš nepiedzīvots. Kopumā šim viedoklim var piekrist. Mūsu planētas seja gadu tūkstošu un miljonu gaitā ir mainījusies, taču šoreiz ir citādi. Un tas „citādi" nozīmē to, ka uz skatuves esam uznākuši mēs – cilvēki. Un mūsu uz šīs planētas ir ļoti daudz. Runājot metaforās, atliek Zemei miegā nedaudz pakustēties, un dažu miljonu cilvēku vairs nav. Šī ir traģēdija mums kā cilvēciskām būtnēm, un mums ar to ir grūti samierināties, taču planētai tā ir dabiska lietu kārtība. Jautājums par to, vai cilvēks pats savu darbību rezultātā nav licis Zemei gulēt nemierīgāk, ir atklāts, un gana daudz zinātnieku teiks, ka tā arī ir.
Visi līdzekļi labi
Diemžēl šī būtiskā jautājuma noskaidrošanā abas puses nereti ir izvēlējušās iet cilvēkam raksturīgo merkantilisma ceļu. „Zaļā" ideja, kā daudzkārt redzams, ir ieguvusi komerciālu ievirzi. Sākot ar dažādu suvenīru tirgošanu un beidzot ar meliem un krāpšanos. Novembrī internetā tika publiskota informācija, kuras saturs atklāja, ka daudzi globālās sasilšanas pierādījumi tikuši safabricēti. Informācijas autentiskums ir pierādīts. Acīmredzot, vēlme ietekmēt starptautiskās sabiedrības politiku saistībā ar globālo sasilšanu un izsist finansējumu, dauzot trauksmes zvanu, bija svarīgāka, nekā balstīties objektīvos pētījumos. Šis īsākā ceļa meklējums ilgtermiņā vides aktīvistiem var atspēlēties. Nedaudz citādāku skatījumu, taču uz to pašu operu sniedz gadījums ar citiem vides aktīvistiem – kanāla „Animal Planet" raidījums „Whale wars" (vaļu kari). Raidījumā vides aktīvists kapteinis Pols Vatsons kopā ar savu komandu Antarktīdas ūdeņos trenkā japāņu vaļu medniekus un cenšas viņiem traucēt. Lai radītu starptautisku skandālu, Pols Vatsons inscenēja savu sašaušanu. Arī visai apšaubāms līdzeklis, kā pievērst sabiedrības uzmanību vaļu medībām.
Protams, arī otra puse ne vienmēr ir izvēlīga savos pretargumentos. Visbiežākais paņēmiens ir „zaļo" diskreditēšana, saucot tos par hipijiem, koku apkampējiem, idiotiem utt. Izplatīts paņēmiens ir arī savu „alternatīvo" pētījumu veikšana, kas pierāda, ka tā vai cita faktora ietekme uz vidi ir pārspīlēta vai nenozīmīga. Šādus „neatkarīgos" institūtus finansē paši uzņēmumi. Būsit taču pat vienkāršās sadzīves produktu reklāmās pamanījuši, ko jums iesaka lietot visādi mistiski „pētījumu institūti", „eksperti" un „asociācijas".
Īstenībā nav jau tā, ka abas puses stāvētu nesamierināmās pozīcijās. Radikāli pārspīlējumi ir vērojami kā vienu, tā otru izpausmēs, taču tā pozitīvā virzība un konstruktīvu sadarbības ceļu meklējumi, ko pēdējos gados esmu pamanījis, liek nedaudz optimistiskāk raudzīties uz viedokļu tuvināšanos un izpratni, jo laiva, kurā sēžam, lai kā arī to kāds nevēlas atzīt, ir kopīga un, ja kopīgi nesmelsim no tās ārā ūdeni, noslīksim visi. Ja šī ideja un centieni to īstenot bankrotēs, nenovēršami sekos cīņa par izdzīvošanu. Tad talkā tiks ņemtas pavisam citas metodes.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS