Ir atlikušas vien dažas dienas, līdz miljoniem (iespējams, pat miljardiem) skatītāju visā pasaulē neklātienē vēros (gribētu teikt – sporta, taču diemžēl tas sen vairs neatspoguļo realitāti) Phjončhanas Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju.
Vērosim krāšņus organizatoru sarūpētos priekšnesumus, salūtu un centīsimies noķert smaidus Latviju pārstāvošo sportistu sejās, tiem ienākot stadionā, daudz neprātojot par to, kurus no viņiem „iejūtīgie" Latvijas sociālo tīklu un portālu komentētāji ir ievietojuši tūristu un kurus – potenciālo medaļnieku kategorijā. Taču diemžēl gluži kā bērnam, kuram pateikts, ka Ziemassvētku vecītis patiesībā ir tikai sarkanu vamzi uzvilcis un bārdu piestiprinājis radagabals vai kaimiņš, nevis mītisks skursteņos lienošs labo bērnu apdāvinātājs, arī visā pasaulē netrūkst to cilvēku, kam patiesā sporta svētku izjūta būs laupīta.
„Tīrs" sports
Protams, mūsdienās dzīvot ilūzijās, ka augsto sasniegumu sports ir „tīrs", var tikai cilvēks, kurš tik tiešām eksistējis pilnīgā izolācijā. Sports nav un nekad vairs nebūs „tīrs", jautājums ir vienīgi par to, cik atšķaidītu mēs to vēlamies un spējam saglabāt. Kas tad šoreiz ir citādāk nekā citās reizēs, kad atklājies kāds falšais astmatiķis vai aizliegto preparātu lietotājs? Cilvēki, kas dzīvo ne pirmo gadu desmitu šai saulē, atminēsies cilvēkveidīgos Vācijas Demokrātiskās Republikas un PSRS sportistus, par kuru sportisko sasniegumu un farmakoloģijas savīšanos, par spīti tam, ka dopinga kontrole vēl bija bērna autiņos, nebija ne mazāko šaubu. Arī globālās politikas ietekme uz olimpiskajām spēlēm, kuras bija ierasts uztvert kā atelpu no starptautiskajiem ķīviņiem un kariem, nekur nepalika. Atliek vien atminēties Maskavas Olimpiādi 1980. gadā, kuru, protestējot pret PSRS iebrukumu Afganistānā, boikotēja ASV un vēl 64 valstis, uz ko PSRS un 13 tās satelīti pēc četriem gadiem atbildēja ar Losandželosas Vasaras olimpisko spēļu boikotu. Vēstures lappuses jāšķir tālāk par Pjēru de Kubertēnu – līdz pat antīkajai Grieķijai, un redzēsim, ka politika un valstu (nāciju) vēlme izmantot spēles kā sava pārākuma demonstrāciju ir bijusi neatņemama olimpisko spēļu sastāvdaļa, kuru atsakās pieņemt tikai kaismīgākie sporta fani, kas uzskata, ka šie tik tiešām ir tikai un vienīgi sporta svētki, lai gan katrā spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijā mēs esam spiesti vērot garus priekšnesumus par konkrētās valsts vēsturi un sasniegumiem (pēdējā laikā neaizmirstot pieminēt arī tumšākās vēstures lappuses). Taču atkal jāatkārto jautājums: ja reiz tas viss ir bijis – kas šoreiz ir citādi?
Mūsu medaļas
Viena no atbildēm – šoreiz tas ir personiski. Pat paviršs sporta dzīves vērotājs būs pamanījis, ka sabiedrībā, sporta funkcionāru, žurnālistu un sportistu vidē joprojām nav noslāpusi pārestības izjūta. Mums tika nozagti divi zelti un bronza! Godīgi sakot, brīžiem žēlabas publiskajā telpā bija sasniegušas pārāk lielu piesātinājumu, un beigās redzējām, ka mazāk tika runāts par sportiskajiem sasniegumiem, bet vairāk laika atvēlēts diskusijām par to, kas būs ar Krieviju un tās sportistiem, neaizmirstot veco labo Latvijas sporta žurnālistu un komentētāju tradīciju – medaļu karināšanu kaklā mūsu sportistiem, pirms tie paguvuši stāties uz starta. Pēc vairākiem šķietamiem uzvaras gājieniem (ārpus trasēm) pagājušās nedēļas Starptautiskās Sporta arbitrāžas tiesas atzinums, ka „nepietiekamu pierādījumu" dēļ 28 Krievijas sportistu apelācijas ir pamatotas, bija kā auksta duša. Arī šis arbitrāžas tiesas lēmums mūsu valstī tika uztverts emocionāli un kā personisks nodarījums.
Pati svarīgākā atbilde gan slēpjas apziņā, kas, tuvojoties spēlēm, aizvien vairāk izkristalizējās (vismaz manā prātā), proti, patiesu uzvarētāju šajās spēlēs nebūs, jo katra zelta medaļu izcīnījušā sportista vārdam varēs pievienot zemsvītras skaidrojumu. Hokeja gadījumā tā ir Nacionālās hokeja līgas profesionāļu nepiedalīšanās. Citās sporta disciplīnās varēs spekulēt, „kā būtu, ja būtu" un piedalītos visi potenciālie medaļnieki. Protams, varam moralizēt, ka Krievijas vaina dopinga sistēmas izveidē un sekmīgā tās darbības nodrošināšanā ir pierādīta un visi šīs valsts sportisti par to būtu sodāmi – vai nu viņiem vispār neļaujot piedalīties spēlēs, vai iekļaujot neatkarīgu atlētu statusā – kā „olimpieši no Krievijas". Piekrītot, ka vainīgajam sods ir jāsaņem, jārunā par soda samērību. Skaļi, jo īpaši Latvijā, ir izskanējis tas, ka – nekādu atlaižu un jāsoda gan Krievija kā valsts, gan valsti pārstāvošie sportisti, daudz nešķirojot – kurš lietoja, kurš nelietoja, kurš zināja par dopinga sistēmu, kurš nezināja. Lai nu kurai nācijai būtu pirmajai jālec uz ambrazūras ar kolektīvās vainas piedēvēšanu kādam, latviešiem kā tautai, kura šādas pieejas dēļ okupācijas laikā ir zaudējusi lielu skaitu savas nācijas gaišāko prātu un čaklāko roku, tas nepiestāv. Ja mērķis ir Krieviju pazemot aizvainojumā par krāpšanos Sočos, tad godīgi tā arī pasakām, un nav svarīgi, ka no tā cietīs sportisti, kuri dopingu nav lietojuši, taču sava mūža, iespējams, lielākajam notikumam gatavojušies četrus un vairāk gadus.
„Tas vairs nav tas"
Viss šis negatīvais fons lielā mērā ir laupījis olimpiskajām spēlēm to burvību, kāda tām agrāk piemita, kad lielākie skandāli saistībā ar spēlēm bija lielās spēļu rīkošanas izmaksas un negaršīgais ēdiens sportistu mītnēs. Jā, droši vien olimpiskās spēles skatīšos tikpat cītīgi kā līdz šim un jutīšu līdzi mūsu sportistiem to cīņā par panākumiem, taču izjūta, ka „tas vairs nav tas", visticamāk, saglabāsies gan šajās, gan turpmākajās olimpiādēs, un Krievija ar Soču „triumfu" un tā atskaņām tam būs kalpojis tikai kā katalizators.
07.02.2018.