Pagājušajā svētdienā, 18. martā, formālā balsojumā par Krievijas Federācijas prezidentu uz nākamo sešu gadu pilnvaru termiņu tika pārapstiprināts Vladimirs Putins. Rezultāts, kas pilnīgi nevienu nepārsteidza.
Kopš varas groži ir Putina rokās, vienīgais, kas Krievijas prezidenta vēlēšanu procesā interesē gan pašu prezidentu, gan viņa konkurentus, gan ārvalstu līderus, ir tas, cik daudz balsstiesīgo ierodas uz vēlēšanām un cik procentu ir ieguvis Putins, jo tie ir vieni no retajiem statistikas rādītājiem (to objektivitāte gan apšaubāma), kas ļauj mērīt tautas attieksmi pret vadoni. Ja balso maz un atbalsts Putinam rūk, tas nozīmē, ka sabiedrībā valda apātija un laiks to kliedēt ar kādu „aktivitāti". Par laimi Putinam, viņš savu mājasdarbu pirms vēlēšanām bija paveicis teicami, un uztraukumam par to, ka kāds no citiem kandidātiem varētu apdraudēt status quo, nebija pamata, par ko liecina prezidenta iegūtais 76% vēlētāju atbalsts un ceturtais termiņš amatā.
Īsa pamācība elektorāta mobilizēšanā
Vārds „aktivitāte" pēdiņās nav likts nejauši, jo līdzšinējā vēsture liecina, ka Putins tautu spēj mobilizēt ar visai agresīvām metodēm. Viena no tām ir opozicionāru pabarošana ar policijas stekiem. Plašākas sabiedrības noskaņojumu tas ietekmē salīdzinoši maz, taču ļauj paretināt potenciālo pretinieku un to atbalstītāju rindas. Otra, un jau daudz iedarbīgāka, metode ir ārējā ienaidnieka meklējumi un jauni iekarojumi. Tas, ka Krieviju šobrīd ielenc naidīgas valstis, ir skaidrs katram, kas skatās Krievijas valsts televīziju. NATO militārās bāzes Krievijas pierobežā aug kā sēnes pēc lietus, netaisnās sankcijas žņaudz vienkāršo iedzīvotāju, Lielbritānija krata ar pirkstu par nevainīgu indēšanas mēģinājumu: kā lai te nešķiet, ka visa pasaule pret tevi sazvērējusies? Kājas šai nācijas paranojai gan aug no Putina un viņa galma centieniem ik pa laikam sabiedrību uzkurināt ar jauniem kariem un „demokrātisku" referendumu rīkošanu citu valstu teritorijās. 2000. gadā Putins prezidenta vēlēšanās ieguva 53% atbalstu, lai gan pirms nepilna gada viņa reitings kūļājās zem 5%. Kas notika? Otrais Čečenijas karš notika. Arī vēlāk Putins nav kautrējies izmantot šādas metodes, lai celtu savu reitingu un noturētos pie varas. 2008. gadā karš Gruzijā deva uzrāvienu reitingā. 2014. gada sākumā Soču Olimpiāde drīzāk mazināja prezidenta popularitāti, tādēļ Ukrainai nācās samaksāt gan ar savu cilvēku dzīvībām, gan valsts teritoriju. Pirms šā gada prezidenta vēlēšanām Putins tautu jau bija uzkurinājis ar panākumiem Sīrijā, un nebija jau arī īsti, kurš viņam varētu atņemt prezidenta amatu.
Opozīcija? Kas tā tāda?
Paraudzīsimies uz pretendentiem, kas apdraudēja Putina troni. Otro vietu aiz Putina ieņēma komunistu kandidāts Pāvels Grudiņins ar 12% balsu, kuru vismaz es plašāk iepazinu interneta vietnē youtube, noskatoties video no 2015. gada nogalē notikušā Maskavas ekonomiskā foruma, kurā Grudiņins un sabiedriski aktīvais krievu uzņēmējs Dmitrijs Potapenko asi kritizēja korupciju valstī, valsts varas nekompetenci un izvēlēto ekonomiskās attīstības ceļu. Tolaik, nezinot, ka viņš pārstāv komunistus, Grudiņins atstāja labu iespaidu, un, šķiet, komunisti sev ir atraduši labu maiņu līdzšinējiem stagnējošajiem līderiem, tostarp mūžīgajam prezidenta amata pretendentam Zjuganovam. Būs interesanti sekot, kā veidosies Grudiņina tālākā politiskā karjera. Neatņemama prezidenta vēlēšanu sastāvdaļa ir divi citi kandidāti –
populists Liberāldemokrātiskās partijas ilggadējais līderis Vladimirs Žirinovskis, kas ar vairāk nekā 5,5% balsu ieguva trešo vietu, un liberālis „Jabloko" līderis Grigorijs Javļinskis, kura vēlmi kandidēt šobrīd, šķiet, var izskaidrot tikai ar ieraduma spēku un iespēju iegūt bezmaksas publicitāti. Pat smalko aprindu dīva, kas pēdējos gados pārtapusi par vienu no liberālo spēku līderēm – Ksenija Sobčaka – ieguva lielāku atbalstu nekā Javļinskis – 1,5%.
To, cik nopietna konkurence sagaida Vladimiru Putinu, varēja nojaust, pavērojot priekšvēlēšanu debates, kas vairāk atgādināja lētu šovu, nevis politisku diskusiju. Ja jau ASV prezidenta priekšvēlēšanu debates varēja uzlūkot kā humora raidījumus, tad Krievijas – vēl jo vairāk, un tajos par izklaidi lielākoties gādāja Žirinovskis un Sobčaka. Nebija pārsteigums, ka pats prezidents debatēs nepiedalījās, ar šo rīcību vēl vairāk pazemojot un diskreditējot pārējos kandidātus. Objektīvi raugoties, ja atmetam Putina satelītus, kuri vēlēšanās kandidēja tikai tādēļ, lai zagtu balsis pārējiem, un balamuti Žirinovski, par opozīciju Putinam var uzskatīt komunistus un liberāļus, taču vieni gadu no gada zaudē savus potenciālos vēlētājus (iespējams, Grudiņina iznākšana saulītē kaut ko mainīs), bet otri noasiņo, nemitīgi šķeļoties un strīdoties, kurš no liberāļiem ir lielāks liberālis.
Kas sagaida pasauli?
Laiks sākt apzināties, ka uz zemeslodes ir vairākas kodolvalstis, kuras vada nestabili, neprognozējami līderi, un uz to, kā šos pulvermucas draudus mazināt, atbildes šobrīd nav. Divus no šiem līderiem (Ziemeļkorejas un Krievijas) īpaši bīstamus padara tas, ka mirklis, kad viņi zaudē varu, ir pielīdzināms nāves spriedumam. Visi redzēja, no kādas bedres tika izvilkts un drīz vien pakārts netīrais un noaugušais Huseins. Visi redzēja, cik mokpilnā nāvē, piedzīvojot linča tiesu, mira Lībijas ilggadējais līderis Muamars Kadafi, kas piekāpās ASV diktātam. Nedz Putins, nedz Kims Čenuns nevēlas kļūt par nākamajiem „bijušajiem", un viņu trumpis ir kodolieroči. Jautājums, vai kāds no viņiem būs gatavs pasauli nolemt apokalipsei savu ambīciju dēļ. Atcerēsimies, ka pretējā sētas pusē šobrīd stāv brīvās pasaules līderis, tviterdrudža pārņemtais Donalds Tramps. Tas iedrošina.
21.03.2018.