Ir iesācies jauns gads un reizē ar to jauna desmitgade. Kaut arī esam vēl tikai uz starta līnijas, par dažām prognozēm varam būt visai droši. Klimata pārmaiņu process un tā negatīvās sekas mūsu planētu skars ar katru gadu aizvien vairāk, un globāla militāra konflikta draudi pieaug, jo, pārfrāzējot ASV prezidenta Viljama Džefersona teicienu, „trauslais miera un brīvības stāds laiku pa laikam ir jāaplaista ar patriotu un tirānu asinīm".
Runa, protams, ir par saspīlējumu Tuvo Austrumu reģionā pēc tam, kad pēc ASV prezidenta Donalda Trampa rīkojuma operācijā Irākā tika nogalināts Irānas Revolucionārās gvardes vienības „Kudsas spēki" komandieris, ģenerālis Kasems Soleimani. Pentagons operāciju attaisnoja ar to, ka Soleimani bijis bīstams, jo aktīvi izstrādāja plānus uzbrukt amerikāņu diplomātiem un karavīriem Irākā. Irāna atbildēja ar raķešu triecienu pret Irākā izvietotajām ASV armijas bāzēm, kas bija tukšas. Varam uz šo visu raudzīties kā ASV centieniem likvidēt bīstamu spēlētāju Tuvo Austrumu reģionālajos konfliktos, bet varam paraudzīties arī no cita skatpunkta. Piemēram, ASV prezidents, kam līdz šim nav bijis problēmu apbrīnot mirušos un vēl dzīvos tirānus, totalitāro un autoritāro režīmu līderus, jūtot draudus netikt pārvēlētam, ieklausās savā administrācijā, kurā netrūkst pārliecinātu kara kurinātāju, sāk spert soļus militāra konflikta izraisīšanai.
Pacifisms nerullē
Latvija ārējās drošības jautājumu kontekstā atrodas sarežģītā situācijā, un tai pašsaglabāšanās nolūkā ir jāspēlē reālpolitikas spēles, meklējot sabiedrotos no reizes uz reizi. Ar to arī ir skaidrojama tā personības dubultošanās, ko nereti dzirdam mūsu valsts augstāko amatpersonu paustajos viedokļos. Piemēram, nedēļas sākumā intervijā Latvijas Radio aizsardzības ministrs Artis Pabriks visai skarbus vārdus veltīja ES vecajām dalībvalstīm. Zemtekstā un brīžiem tiešā tekstā ministrs pārmeta Vakareiropas kolēģiem, ka to īstenotā balstīšanās vien uz diplomātiju, aizmirstot, ka pašiem sevi jāsargā arī militāri, labākajā gadījumā nedod rezultātu, bet sliktākajā – mazina Eiropas Savienības ietekmi. „Mūsu interesēs ir, lai Eiropas politiķi apzinātos realitāti, nevis dzīvotu ilūzijās, kur mēs neko citu neesam gatavi darīt, kā tikai runāt," intervijā teica Artis Pabriks. Ir skaidrs, ka šis teksts galvenokārt adresēts Francijas un Vācijas politiķiem un diplomātiem. Godīgi sakot, visa ministra intervija atgādināja ASV aizstāvības runu. „Pateikt, ka mēs Eiropas Savienībā būsim maigā vara, kas maksās par bēgļiem, bet būs citi, kurus varēsim lamāt par spēka pielietošanu, vairs nevar. Eiropai jābūt spējīgai arī militāri. Atsevišķām Eiropas Savienības dalībvalstīm jāatsakās no pārmērīga pacifisma vai iluzionisma, ka pasaule būs mierīga, ja mēs veltīsim spēku sarunām," ar ne pārāk diplomātiskiem izteikumiem turpināja aizsardzības ministrs. Bēgļu jautājumā gan vēlos ministra kungam oponēt. ASV militārā un naftas industrija smiedamās iet uz banku pēc merkantilu mērķu rezultātā izraisītos karos nopelnītās naudas, savukārt tieši Eiropa ir tā, kam pēc tam lielā mērā jācīnās ar postošās karadarbības sekām, tostarp bēgļu straumēm. Ja jāizvēlas starp pacifismu un varas elites bezatbildīgām rotaļām ar neskaitāmu cilvēku dzīvībām, es noteikti izvēlos pacifismu. Atcerēsimies, ka tie, kas karu kurina, paši karā necīnās. Un arī viņu bērni nedien karstajos punktos.
Trampa pirksts uz pogas
Artis Pabriks nav vienīgais Latvijā, kas šo situāciju izmanto, lai atdotu godu ASV kā mūsu ciešākajam drošības garantam. Esam gan no ārlietu ministra, gan valsts augstākajām militārpersonām dzirdējuši izteikumus par to, ka Donalds Tramps šobrīd demonstrē izlēmību un parāda ASV „krampi". Retorisks jautājums tiem, kas runā par Trampa Tuvo Austrumu vīziju, militāro stratēģiju, taktisko redzējumu u. c. – vai jūs esat noklausījušies kaut vienu viņa publisko uzstāšanos (kur runa nav iepriekš sagatavota) no sākuma līdz beigām? Un sniedziet sev godīgu atbildi – vai šis, jūsuprāt, ir adekvāts cilvēks, kur nu vēl brīvās pasaules līderis? Es to nesaku, lai uzjautrinātos par Trampu. Mums visiem būtu jāsēž aukstām kājām, domājot par to, ka šis cilvēks var izraisīt postošu globālu karu tikai tāpēc, lai pabarotu savu uzblīdušo ego. Pērtiķis ar rokasgranātu – trāpīgs salīdzinājums situācijai, kādā esam ar Trampu. Pat Donaldam Trampam lojālā ziņu kanāla „FOX" viedokļa līderi kopš Irānas ģenerāļa nogalināšanas runā lēni, vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, lai vienīgais patiesi nozīmīgais kanāla skatītājs – prezidents – saprastu vienkāršo vēstījumu, ka „prezidents – gudrs, karš – slikts" (nopietni, tieši šāda līmeņa teksts izskanēja vienā no pārraidēm).
Mest verbālus līkločus, komplimentējot ASV un tās līderim, ir viens, taču dažkārt pārsteidz Latvijas amatpersonu izmantotie argumenti. Sak', Irāna ir drauds visam reģionam, bet aizmirstam, ka lielā mērā tieši ASV gadu desmitiem īstenotā ārpolitika, tostarp militārā, ir izveidojusi Tuvo Austrumu reģionu tādu, kāds tas ir. Un, kas pats jocīgākais, Irāna apdraud tādus sabiedrotos, kā, piemēram, Saūda Arābija, aizmirstot piebilst, ka tieši Saūda Arābija ir sponsorējusi ne vienu vien radikālu islāma grupējumu, kuru teroristisko darbību rezultātā gājuši bojā tūkstoši cilvēku, tostarp 11. septembra teroraktā. Nesen visa pasaule mutuļoja par Saūda Arābijas karaļnama pasūtīto režīmam nedraudzīgā žurnālista Džamala Hašogi asiņaino slepkavību. Šobrīd izrādās, ka mums ir jāuztraucas par to, lai Irāna neapdraud šo „dārgo sabiedroto", kurš dzīvo bezrūpībā un pārticībā, pārkāpjot visas iedomājamās starptautiskās cilvēktiesības, tikai un vienīgi pateicoties ASV protekcijai.
Es negaidu, ka Latvijas diplomāti un politiķi kādā brīdī sabiedrībai sniegs godīgu situācijas analīzi, savu izvērtējumu un rīcības stratēģiju. Mēs esam tas, kas mēs esam, un Latvija ir tur, kur tā ir, taču vismaz lūgums brīžos, kad to dara kāds cits, nesaukt viņus par viltus ziņu izplatītājiem, valsts nacionālo interešu nodevējiem, nepilnīgi informētiem utt.
Kādam ir jāsaglabā godaprāts un sirdsapziņa brīžos, kad svešu karu rezultātā mājup sāk plūst cinkoti zārki.
15.01.2020.