Šādu jautājumu jaunākajā Sikspārņcilvēka ekranizācijā "Tumšais bruņinieks" kādam no filmas aktieriem uzdeva Jokdaris. "Kāpēc tik negatīvs?" man vaicā daži cilvēki, lasot iepriekšējās šīs sadaļas publikācijas. Nezinu, vai vārds "negatīvs" ir īstais, kas raksturo iepriekšējos rakstos (jo īpaši par 2010. gada valsts budžetu, kura izstrādi un ar to saistītās izmaiņas nodokļu politikā kā kaut ko pozitīvu šobrīd vērtē vien pati valdība un daži politiķi) pausto viedokli.
Vai cilvēkam ir jābūt ekonomikas ekspertam, lai viņam varētu būt viedoklis par ekonomisko situāciju valstī un savā kabatā? Vai cilvēkam vienmēr ir jābūt psihologam, lai konstatētu kāda cita neadekvātu uzvedību? Un pats būtiskākais jautājums – vai, redzot notiekam negatīvo, mums ir tiesības uzlikt "rozā brilles" un izlikties neko nemanām? Zinu, ka sekos iebildes "bet valdība taču cenšas", "viņi šo putru neievārīja", "mums vajag viņus atbalstīt, jo šī ir mūsu valsts kopējā lieta". Piekrītu ikvienam no šiem apgalvojumiem, taču ir viens liels "bet". Valdība mani (ierindas cilvēku) neuzskata par līdzvērtīgu sarunas partneri (neatklāj visu nepieciešamo informāciju un melo). Cilvēks taču ir tā iekārtots, ka viņš centīsies palīdzēt tam, kam viņš var uzticēties, teiksim tā, draugam, kas neietrieks dunci mugurā. Šo sadzīves modeli pārceļot uz valsts un indivīda attiecībām – es sagaidu, ka valdība man nemelos par to, cik liels budžeta samazinājums ir nepieciešams (atminaties situāciju pirms un pēc šā gada pašvaldību vēlēšanām?), es sagaidu, ka, ja man ir savi ikdienas tēriņi jāierobežo un labāk jāplāno, to pašu darīs arī valdība (vai tiešām no 1000+ funkcijām neatradās neviena liekā?), es sagaidu, ka valdība man godīgi pateiks un ar darbiem parādīs to, cik lietderīgi tiks izmantota tā nauda, ko tā, tostarp arī manā vārdā, ir aizņēmusies no starptautiskajiem aizdevējiem, es sagaidu, ka valdība to, ko es savos nodokļos esmu samaksājis, izlietos sabiedriskajam labumam un atliks arī manām vecumdienām, nevis vienā jaukā dienā savāks, lai segtu iepriekšējo uzdzīvotāju un pašu sarūpētos zaudējumus.
Šobrīd es neko no tā visa neizjūtu, gluži pretēji, es izjūtu, ka valsts iedzīvotājos pieaug nedrošības izjūta un neizpratne par to, kādā virzienā valsts tālāk attīstīsies. Pieļauju, ka ne es vienīgais kasu galvu, domājot par to, kāpēc Latvijas valdība pēc Starptautiskā Valūtas fonda ieteikuma pieņem tādus lēmumus, kas acīmredzami labākajā gadījumā ieņēmumus nepalielinās, bet sliktākajā – pat samazinās. Kā citādi lai vērtē haosu saistībā ar medicīnas aprūpi, kur vienu brīdi medicīnas maksas pakalpojumu cenas ir vienkāršajam mirstīgajam nesamaksājamas, bet jau pēc dažiem mēnešiem, redzot to, ka slimnīcu apmeklējums krītas, nolemj cenas atkal samazināt, īpaši neiedziļinoties, cik daudziem cilvēkiem šie mēneši ir maksājuši dzīvību un cik daudziem – ielaistas slimības. Līdzīga aina ir ar nodokļiem. Aizdevēju spiediena rezultātā pieņemtais pievienotās vērtības nodokļa (PVN) palielinājums no 18% līdz 21% plānoto atdevi nav sniedzis. Patēriņš ir samazinājies, un ražotājiem vietējā tirgū kļūst aizvien grūtāk realizēt savu produkciju, bet ārzemju tirgos, kas paši vēl tikko sāk atkopties no krīzes, bez nopietnām investīcijām un kontaktiem šobrīd ielauzties ir grūti.
Apzinoties visu minēto, kā arī daudzas citas lietas, kas paliek ārpus šī raksta, jautājums ir šāds: vai jūs uzticaties valdībai? Vai jūs uzticaties šiem cilvēkiem, kas pārstāv vairākas partijas, no kurām daļa jau sākusi priekšvēlēšanu kampaņu? Vai jūs viņiem uzticat valsts nākotni? Es – ne, bet tas ir tikai mans viedoklis. Zinu, ka, izlasot pēdējos teikumus, kāds teiks: "Bet nav jau īsti alternatīvas, ja ne "šie", tad būs citi, un kur ir garantija, ka "tie citi" būs labāki?" Tam, kas to teiks, būs pilnīga taisnība. Tādas garantijas nav, un to neviens arī nesniegs. Politiskā vide jebkurā tās līmenī ir ļoti spēcīgs personību ietekmējošs faktors. Kā pagājušās nedēļas diskusijā par Latvijas izdzīvošanas izredzēm izteicās viens no ekspertiem Arvīds Dravnieks – visās partijās var atrast labus un godīgus politiķus, un vairumā gadījumu arī tie, kas tiek ievēlēti, ir cilvēki, kuri apzināti iedzīvotājiem nelabvēlīgus likumus nepieņems, taču, nonākot amatā, kurā tevi ieskauj dažādi viedokļi, uzstādījumi, taisnības, kas nereti viens otru izslēdz, cilvēks izvēlēsies sekot tam, kas viņu vairāk pārliecina. Netrūkst arī lēmumu, kurus var pielīdzināt klasiskajai dilemmai par to, ka situācija liek izvēlēties izglābt vienu cilvēku – māti vai tēvu, vai arī sievu vai bērnu, ko cilvēks izvēlēsies? Varbūt ne gluži tik dramatiska izvēle, taču ļoti tuva šai ikdienā ir jāveic arī mūsu valdībai, jo, noņemot naudu vienam, cietīs kāds cits. Dzīvojot un strādājot šādā atmosfērā, cilvēks emocionāli notrulinās, iemācās abstrahēties no tā, ka viņa lēmumi ietekmē reālu cilvēku dzīvi. Tieši tajā es arī vainoju šo valdību, ka tai skaitļi, kuru bīdīšana un saskaņošana ar SVF (par šī fonda darbību un praksi citās valstīs noteikti uzrakstīšu kādā no nākamajām publikācijām) stāv pāri valsts iedzīvotājiem, kuru labā visi šie smagie pasākumi un formālās reformas it kā tiek veiktas. Ja šo valdību nomainīs cita, situācija uzlabosies? Varbūt – jā, varbūt – ne, taču tā būs citādāka un tieši tādēļ saistīsies ar cerībām. Vai cerības tiks sagrautas vai – gluži pretēji – attaisnotas, tas jau paliek konkrēto cilvēku un to rīcības jautājums.
P. S. "Tumšajā bruņiniekā" Jokdaris jautājumu "Kāpēc tik nopietns?" uzdeva, vienlaikus ar naža palīdzību padarot sava pretinieka sejas izteiksmi "smaidošāku" un "nenopietnāku". Ar kādām metodēm valdība cenšas mūs padarīt "pozitīvākus"?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS