Gada nogale parasti ir tas laiks, kad plašsaziņas līdzekļi cenšas veidot dažādus aizvadītā gada svarīgāko notikumu topus, piešķir gada cilvēka nominācijas un, ja gadumijas skaitlis ir tik nozīmīgs kā šoreiz, notikumi pat tiek aplūkoti veselas dekādes griezumā. Es arī šajā rubrikā vēlos pakavēties pie pagājušā gada svarīgākajiem notikumiem.
Ja raugāmies uz notikumiem pasaules mērogā, aizvadītajā gadā globāla mēroga notikumu nav bijis nemaz tik daudz, taču tie, kas bija, atstāja lielu ietekmi uz visas pasaules sabiedrību.
Ekoloģiskas un diplomātiskas katastrofas
2010. gads paliks atmiņā ar divām dabas katastrofām. Tiesa, par vienu no tām ir atbildīgs pats cilvēks – postošā Haiti zemestrīce un plašā naftas noplūde Meksikas līcī. Abas kalpoja par pierādījumu tam, cik maz cilvēks īstenībā spēj ietekmēt dabas procesus, un vienlaikus arī daudz ko pateica par cilvēces duālo dabu. Kamēr viena sabiedrības daļa vāca ziedojumus un brauca uz zemestrīcē cietušajiem Haiti reģioniem, lai palīdzētu vietējiem iedzīvotājiem, netrūka tādu, kas dabas katastrofā vainoja pašus Haiti iedzīvotājus, norādot, ka aptuveni 200 000 cilvēku bojāeju izraisīja Dieva sods par izlaidīgo un bezdievīgo dzīvesveidu. Savdabīgu mācībstundu mums sniedza arī otra dabas katastrofa – varam investēt simtiem miljonu dolāru, lai izdomātu efektīvākus veidus, kā no zemes dabūt ārā naftu, taču vienlaikus nepakustināt ne pirksta, lai padomātu, kā urbumus aizvērt, un vēl piemaksājam, lai uzraugošās iestādes uz naftas platformu drošību skatītos caur pirkstiem. Traģikomiski bija sekot līdzi notikumu attīstībai, kad pēc nelaimes notikšanas katru nedēļu tika izdomāti aizvien jauni pasākumi, kā aizštopēt naftas urbumu. Sākot vienkārši ar gružu samešanu naftas urbumā un beidzot ar modernāko NASA tehnoloģiju izmantošanu. Par to visu varētu uzjautrināties, ja vien šī pasākuma sekas nebūtu viena no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām pēdējās desmitgadēs.
Dabas katastrofas ar lieliem cilvēku upuriem notiek katru gadu, tādēļ, lai arī cik šausminoša šķistu 200 000 cilvēku bojāeja, globālā sabiedrība pie šādām lietām ir pieradusi. Tas, pie kā sabiedrība nebija pieradusi un kas to pārsteidza, bija notikums, kur tieša sakara ar cilvēku bojāeju nav, taču netieši tas skar ļoti daudzu dzīvi. Runa ir par „Wikileaks" skandālu, kur visā savā košumā atklājās diplomātu un politiķu divkosība un meli. Lai gan plašsaziņas līdzekļos šajā skandālā ejošākie bija krāšņie valsts galvām veltītie epiteti, nedaudz novārtā palika cita informācijas daļa, kuras saturs atklāj nepatīkamo desu ražošanas, piedošanu, politikas veidošanas procesu un tirgošanos starptautiskajās attiecībās. Daudzi eksperti „Wikileaks" skandālu pielīdzina „Votergeitai" un „Pentagona papīru" lietai. Abu minēto notikumu rezonanse bija ļoti liela, sākot ar Valsts prezidenta atkāpšanos un beidzot ar ierēdņu un militāristu galvu ripošanu. Šādu pašu efektu „Wikileaks" gadījumā pagaidām nevar novērot. Kā atšķirību var minēt arī to, ka abos senākajos skandālos informāciju publiskoja lielo ASV laikrakstu žurnālisti, „Wikileaks" savukārt ir interneta vietne. Tas norāda uz to, ka klasiskos informācijas ieguves avotus pamazām nomaina jauni.
Pēc skaita jau desmitā
Arī mēs Latvijā vēl pirms „Wikileaks" publiskotās informācijas varējām papriecāties par sava Robina Huda jeb Neo, jeb Ilmāra Poikāna nopludināto informāciju par valsts iestāžu un uzņēmumu darbinieku atalgojumu. Tomēr, ja jānosauc viens Latvijas mēroga notikums, kas šogad visvairāk iespiedies atmiņā un ietekmējis arī iedzīvotāju dzīvi, tās noteikti ir 10. Saeimas vēlēšanas. Varbūt mazāk svarīgs ir pats 2. oktobris ar aploksnes iemešanu urnā, kā notikumi pirms un pēc šī datuma. Pirms vēlēšanām sabiedrībā tika kultivēta doma, ka šīs ir svarīgākās vēlēšanas kopš Augstākās Padomes, kam bija jānobalso par valsts neatkarību, vēlēšanām 1990. gadā. Pretstatu cīņa bija jūtama ik uz soļa – Rīgas domi pārņēmušie promaskaviskie spēki pret nacionāli noskaņotajām un uz Rietumiem orientētajām latviskajām partijām, vai arī valsti no krīzes ārā velkošā un ar kreditoriem kopīgu valodu rodošā stabilā valdība pret iepriekš pie varas bijušajiem krīzes putras ievārītājiem. Krimināllietās apsūdzētie vai vienkārši figurējošie pret cīnītājiem par godīgumu, šoferu dēli pret kompetentiem profesionāļiem. Šādus raksturojumus, par kuru atbilstību patiesībai katram pašam spriežams, varēja piemeklēt, cik uziet. Priekšvēlēšanu laiku interesantāku padarīja arī politiskās diskusijas, jo īpaši LNT tiešraidē translētās partiju līderu debates. Ikviens, kam netrūkst brīvā laika, var celt augšā diskusiju ierakstus ar politiķu solījumiem un salīdzināt, cik no tiem ir palikuši arī pēc budžeta veidošanas procesa, kā, piemēram, solījums necelt nodokļus. Šķiet, cerība un vilšanās, kad runājam par politiku, ir divas izjūtas, kas iet roku rokā. Vispirms mēs ceram, ka politiķi tiešām spēs izpildīt visu, ko ar plašu sirdi un vieglu roku ir solījuši, bet pēc tam viļamies, kad tas nenotiek.
Protams, būtu negodīgi teikt „neticiet nevienam politiķu solījumam, viņi visi melo", jo arī tas būtu melots, taču visprātīgākā rīcība būtu politiķu teikto uztvert ar kaut nelielu skepsi. Mēs savu politiķus nereti arī mēdzam dēmonizēt, sakot, ka viņi ir „vis, vis" un ka tā, kā politiķi strādā Latvijā, citās valstīs nenotiek. Jāatgādina, ka Itālijā valsti vada cilvēks, kas ir apsūdzēts kukuļdošanā, grāmatvedības datu sagrozīšanā, politisko partiju nelikumīgā finansēšanā, par viltus zvērestu tiesā, nodokļu nemaksāšanā, kā arī atradās interešu konfliktā. Jāatgādina, ka Grieķijas valdība gadiem ilgi maldināja Eiropas Savienību par tās ekonomisko stāvokli. Jāatgādina, ka pērn vienā no ASV štatiem, Ņūdžersijā, vienā piegājienā tika apcietināti triju pilsētu mēri un divas augsta ranga štata amatpersonas. Rets ir tāds mēnesis, kad netiek publiskota informācija par pārkāpumiem saistībā ar kādu kongresmeni vai senāta locekli. Un kā piemērs ASV politiķu liekulībai un melīgumam šomēnes kalpoja viens balsojums Senātā, kad republikāņu senatori neatbalstīja „Zadrogas" likumprojektu, kas paredzēja segt ar veselības aprūpi saistītos izdevumus tiem policistiem, ugunsdzēsējiem un mediķiem, kuri uzreiz pēc 11. septembra terorakta ieradās uz glābšanas darbiem un seku likvidāciju. Pirmkārt, apsmiekls jau ir tas, ka šāds likums tiek aktualizēts vien 10 gadu pēc notikuma, kad daudzu no glābējiem, tai skaitā cilvēka, kura vārdā nosaukts lēmumprojekts, vairs nav starp dzīvajiem, un, otrkārt, cinisma kalngals ir tas, ka to bloķē tieši republikāņi, kas līdz šim nav kautrējušies 11. septembra teroraktu piesaukt vietā un nevietā, tai skaitā savās priekšvēlēšanu kampaņās. Vienā no tām iedzīvotāji tika aicināti ziedot 9 dolārus un 11 centu – 11. septembrim par godu, protams.
Šos piemērus minēju, lai būtu saprotams, ka Latvijas politiķi nav labāki vai sliktāki par tiem, kas ir citās valstīs. Ar viņiem vienkārši ir jāsadzīvo un viņu rīcība jākontrolē. Jaunievēlētie Saeimas deputāti, no kuriem gandrīz puse parlamentā ievēlēti pirmoreiz, ir materiāls, ar ko sabiedrībai strādāt. To, vai Saeimā sēdēs 100 melīgi politikāņi vai atbildīgi valstsvīri, varam ietekmēt arī mēs, un vēlēšanas nav vienīgais līdzeklis. Novēlu jaunajā gadā nevis vēlēt jaunus politiķus, bet censties pāraudzināt vecos.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS