Pēdējo nedēļu, pat mēnešu laikā Latvijā netrūkst notikumu, kas liek atminēties seno Ļeņina teicienu par to, ka revolūcijas auglis ir nobriedis tad, kad augšas vairs negrib, bet apakšas nespēj dzīvot pa vecam.
Kad pašreizējais premjers Māris Kučinskis, domājams, daļēji jokojot, izteica frāzi, ka viņam 100 dienas, ko iestrādāties, neviens nedos, viņš nekļūdījās. Jau no pirmajām Kučinska
valdības dienām cīņa ir sākusies vairākās frontēs, tai skaitā paša valdībā. Šobrīd vēl grūti iztulkot Kučinska rīcību saistībā ar ministrijām atpakaļ atmestajiem nozaru rīcības plāniem – vismaz tām, kuras tos bija pacentušās izstrādāt. No vienas puses, to var vērtēt kā signālu sūtīšanu gan Latvijas sabiedrībai, gan koalīcijas partneriem, ka valdības vadītāja roka būs nevis ļengana, bet stingra. No otras puses, tās var būt patiesas rūpes, ka nozaru ministriju gumijas stiepšana var kavēt valdības deklarācijā minēto un droši vien arī neskaitāmiem starptautiskiem partneriem sniegto solījumu izpildi. Neatkarīgi no tā, vai šī ir premjera vēlme bužināt savas spalvas vai pienācīga sava darba veikšana, kvalitātes kontrole nav negatīvi vērtējams fakts.
Iekšējā opozīcija
Tiesa, Kučinskim gan jārēķinās, ka ar šādiem PR gājieniem viņa nedraugu loks tikai pieaugs. Jau šobrīd pašreiz vēl „Vienotības" vadītājas statusā esošā Solvita Āboltiņa, nomainījusi gan frizūru, gan retoriku, ik pa laikam publiskās intervijās nevairās iedzelt premjeram vai ZZS ministriem, galvenokārt finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai, kuras vadītās ministrijas zaudēšana „Vienotībai" bija vienlīdz sāpīga, kā šķiršanās no sava premjera. Atmiņā uzreiz nāk divi šādi gadījumi. Pirmais – saistībā ar finanšu ministres rosināto un Ministru prezidenta atbalstīto ierosinājumu palielināt 2017. gada budžeta deficītu līdz 1%, kas ļautu finansēt reformas veselības nozarē. Solvita Āboltiņa uzreiz norādīja, ka budžeta deficīta pieaugums nav atbalstāms un „atgriezties pie budžeta deficīta palielināšanas politikas ir nepieņemami, lai atkal nenonāktu pirmskrīzes situācijā, kad tērējam vairāk, nekā pelnām". Priekšlikumam par budžeta deficīta palielināšanu, ko kategoriski neatbalsta Fiskālās disciplīnas padome, šķiet, tomēr ir vairākuma atbalsts koalīcijā.
Otrs gadījums saistās ar Valsts ieņēmumu dienestā (VID) notiekošo „pašattīrīšanos". Solvita Āboltiņa nekavējās izmantot publiskajā telpā ne pārāk pozitīvā gaismā izskanējušo informāciju par to, ka VID darbiniekus, pār kuriem ir kritusi aizdomu ēna par negodprātīgu darbu, varētu aizrotēt uz citām iestādēm. Āboltiņa šādu rotācijas mehānismu nodēvēja kā nekorektu, jo konkrētie darbinieki, kuri nekvalificējas darbam VID, tiek uzgrūsti kādai citai iestādei un kļūst par tās problēmu. Solvitas Āboltiņas argumentācijai var piekrist, taču droši vien viņa pati ļoti labi apzinās, ka atbrīvoties atlaišanas ceļā no valsts pārvaldes darbiniekiem, pār kuriem tikai „krīt aizdomu ēna", ir teju neiespējami un ne viena vien iestāde tiesā ir zaudējusi un „nepamatoti" atlaistajiem darbiniekiem pēc tam spiesta maksāt iespaidīgas kompensācijas, dažos gadījumos pat atjaunot darbā. Šī iemesla dēļ ir saprotama gan VID vadības, gan finanšu ministres piesardzība un nevēlēšanās skalpeļa vietā izmantot cūku kaujamo tuteni. Ilgtermiņā piedāvātais risinājums nodrošināt VID struktūru vadītāju un vietnieku rotāciju, kas tiktu veikta ik pa pieciem gadiem, varētu dot rezultātu un novērst kāda priekšnieka pārāk ciešu saaugšanu ar amatu un tā dotajiem labumiem, taču ko jau tagad darīt ar aizdomīgajiem darbiniekiem?
Naudu vai streikosim!
Zīmīgi, ka tieši VID nedienas un problēmas veselības aprūpē ir divi no nozīmīgākajiem jautājumiem, uz kuriem var attiecināt šī raksta ievadā lietoto Ļeņina teicienu.
Šī nedēļa ir pielējusi pamatīgu daudzumu eļļas jau tā karsti liesmojošajā ugunskurā, kuru var nodēvēt – „par maz naudas veselības aprūpē". Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība, jūtot, ka situācija spiediena izdarīšanai uz viegli ievainojamo veselības ministru Gunti Belēviču un pastarpināti arī valdību ir tik labvēlīga kā nekad, saņēmās un, mobilizējot arī citas arodbiedrības, nāca klajā ar skaļiem paziņojumiem, kas rezultējās apņēmībā rīkot tautas sapulces, mītiņus, akcijas pašvaldībās, neizslēdzot pat protesta akciju ar mērķi rosināt Saeimas atlaišanu. Šīs prasības gan vairāk vērtējamas kā dūres pakra-tīšana – vai nu „jūs dariet, kā mēs sakām, vai arī…". Mirklis, kad nākt klajā ar asiem paziņojumiem, netika izraudzīts nejauši. Kā jau iepriekš minēju, šobrīd koalīcijas iekšienē notiek diskusija par 2017. gada budžeta deficīta palielināšanu, kur „Vienotība" pagaidām ir vienīgā, kas pret to iebilst. Uz deficīta pieaudzēšanas rēķina, pēc finanšu ministres domām, veselības nozarei papildus varētu iegūt 44 miljonus eiro. „Vienotība" gan nav vienīgais šķērslis, kas varētu liegt palielināt budžeta deficītu. Lai šādi rīkotos, Latvijai jāsaņem Eiropas Komisijas (EK) novērtējums.
Šajā mirklī es vēlos nedaudz iebrist sazvērestības teoriju lauciņā un izvirzīt pieņēmumu, ka ZZS un NA ir pat izdevīgs arodbiedrību spiediens, jo tas dod spēcīgākus ieročus sarunās ar EK un lēmumu par deficīta audzēšanu var pieņemt vieglāk, sak', tauta pieprasa. Uz to vedina arī paša veselības ministra Gunta Belēviča nostāja, kas pēc arodbiedrību paustā uzreiz nāca klajā ar paziņojumu, ka mediķu arodbiedrību prasības saistībā ar situācijas uzlabošanu veselības aprūpē ir pamatotas un viņš solidarizējas ar ministrijas sociālajiem partneriem. „Tas, ka arodbiedrība tā rīkojas, ir saprotami, jo gadiem ilgi nevar apmierināties ar solījumiem vien… Es kā veselības ministrs solidarizējos ar nozari. Tā turpināties nedrīkst," šonedēļ pauda ministrs, norādot, ka situācija ar finansējumu veselības aprūpē jo-projām nav atgriezusies pirmskrīzes līmenī. Dīvaini šādus tekstus dzirdēt no ministra, kurš ir atbildīgs par konkrēto nozari, jo tas reizē liecina arī par viņa paša mazspēju.
Lai kādas būtu politiķu īstermiņa un ilgtermiņa spēles, sabiedrībai galvenais būs rezultāts. Ja rezultāta nebūs, arī ZZS, kas šobrīd bauda ļoti augstu sabiedrības uzticības kredītu, var attapties tajā pašā nepatīkamajā situācijā, kādā bijušas neskaitāmas varas partijas pirms viņiem.