Jaunais, 2015., gads ir sācies, un par to, ko tas nesīs, mēs varam tikai zīlēt, taču ir pilnīgi skaidrs, ka viens no iepriekšējā gada centrālajiem notikumiem, proti, visvarenībā noreibušās Krievijas centieni pārzīmēt valsts robežas, lai tās kaut attāli līdzinātos PSRS laikā esošajām, iestiepsies arī šajā un vēl turpmākajos gados.
Daļēji tas Krievijai ir izdevies, un Krimu tā formāli ir ieguvusi, taču cena, kas par to samaksāta, ir milzīga. Maksā gan Ukrainas iedzīvotāji, kas gājuši bojā apšaudēs, gan tie jaunie krievu puiši, kas noliek savas dzīvības uz Putina ambīciju altāra, karojot svešā zemē. Cieš arī miljoniem abu valstu iedzīvotāju, kas karadarbības un ekonomisko sankciju dēļ ir nonākuši trūkumā un nabadzībā.
Viegls mērķis provokācijām
Latvijas šā gada lielākā iekšpolitiskā un ārpolitiskā aktualitāte, uz kuru gan tieši, gan netieši atsauksies iepriekš minētais militārais konfl ikts, ir mūsu valsts prezidentūra Eiropas Padomē. Vairāk nekā 60 miljonu eiro izmaksājošajam pusgadu ilgstošajam pasākumu kopumam ir jānoliek Latvija starptautiskās politikas starmešos (ja ne lielākos prožektorus, vismaz kādu mazāku fona gaismu uz Latvijas pusi noteikti pavērsīs). Jau vairākkārt ir uzsvērts, ka prezidentūra Latvijai ir iekritusi grūtā laikā. Prezidējošajai valstij būs jāsadarbojas ar nesen ievēlētu Eiropas Parlamentu, kā arī vēl nesenāk apstiprinātu Eiropas Komisiju, kas vienmēr saistās ar zināmu apjukumu un birokrātiskuma grūtībām. Prezidentūra sakrīt arī ar Ukrainas krīzi. Starpvalstu dialogs Krievijas un Latvijas starpā vienmēr ir bijis saspīlēts, taču, Latvijai vismaz EP līmenī ieņemot vietu starptautiskā galda galā, var droši prognozēt, ka Krievija nelaidīs garām iespēju provocēt un norādīt uz Latvijas kā ES un NATO dalībvalsts vājumu vienā vai otrā jautājumā (skat. Lietuvas prezidentūru EP). Daudz kas būs atkarīgs no mūsu valsts spējas nemesties uz ambrazūras par katru vārgu no Krievijas nākušu informatīvā kara elementu, jo tas drīzāk demonstrētu mūsu maziskumu. Daudz būtiskāk būs tas, cik efektīvu ieroču arsenāls būs Latvijas rīcībā brīžos, kad atbildes trieciens ir jādod.
Viens no centrālajiem pasākumiem prezidentūras laikā būs Austrumu partnerības samits. Jau iepriekš bija noteikts, ka sadarbība ar Austrumu partnerības valstīm (Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Moldova, Ukraina) ir Latvijas ārpolitikas prioritāte, un, organizējot samitu, Latvija aktīvi virzīs partnerības politiku ES līmenī, sekmējot to tuvināšanos ES. Šķiet lieki bilst, kā uz šādiem ES centieniem savaņģot bijušās padomju republikas un NVS valstis raugās Krievija. Ukraina ir tiešs paša Putina vārdiem apstiprināts piemērs, ka ES un NATO ietekmes palielināšanās Krievijas pierobežā tiks uzskatīta par tiešu apdraudējumu Krievijas drošībai. Austrumu partnerības valstis ES var kļūt par ļoti nozīmīgu sabiedroto, jo īpaši šobrīd, kad attiecības ar Krieviju ir tik saspīlētas. Tiesa, visi centieni stiprināt sadarbību līdzinās gājienam pa mīnu lauku, jo jārēķinās gan ar Krievijas reakciju, gan ar neviennozīmīgo iekšpolitisko situāciju pašās partnerības valstīs.
Neraugoties uz sarežģīto situāciju, Latvijai ES ietvaros 2015. gadā būs aktīvi jāstrādā pie jaunas pieejas attiecībām ar Krieviju, ar galveno mērķi – šai kaimiņvalstij atgriezties pie starptautisko tiesību ievērošanas un savu saistību izpildes.
Prezidentūra ierēdņiem?
Latvijas prezidentūras laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam plānots, ka norisināsies ap 1500 dažādu sanāksmju Briselē un Luksemburgā, kā arī ap 200 dažāda līmeņa un satura pasākumu Latvijā – neformālās ES ministru padomes, ekspertu darba grupas, konferences, semināri un citi pasākumi, kas pulcēs ap 25 000 prezidentūras viesu un 700 žurnālistu. Lauvas tiesa Latvijas prezidentūras pasākumu norisināsies tikai galvaspilsētā un arī – dažu kilometru attālumā no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kas būs pasākumu norises vieta, preses centrs, izstāžu zāle un visādi citādi daudzfunkcionāli pielāgojama ēka, tas ļaušot būtiski samazināt prezidentūras izmaksas. Uz to, ka teju viss prezidentūras „prieks" tiek tikai rīdziniekiem, var raudzīties divējādi. No vienas puses, var labi saprast pasākumu rīkotāju pretargumentus, ka Latvijā ārpus Rīgas ir visai grūti atrast vietas, kas spētu piedāvāt atbilstoša līmeņa konferenču telpas, ēdināšanas pakalpojumu un naktsmītnes vairākiem simtiem dalībnieku. Ir dzirdēts arī par nelāgo Lietuvas pieredzi. Lietuvieši prezidentūras laikā samitu un zemākas raudzes pasākumu dalībniekus vizinājuši simtiem kilometru tālu, izrādot tēvzemes āres, taču pateicības vietā pretim saņēmuši neizpratnes pilnus skatienu – kādēļ tas bijis vajadzīgs? Nez vai arī Latvijas gadījumā mēs spētu pilnvērtīgi pucēt savas tūrisma piedāvājuma spalvas, ja ārvalstu diplomātiem un politiķiem savos pārbraucienos būtu jāmielo acis ar aizaugušo lauku, plašo cirsmu un pussabrukušo viensētu ainavām. No otras puses, mazāka formāta pasākumus tomēr vajadzēja rīkot ārpus Rīgas. Saprotu, ka loģistikas ziņā tas būtu grūti izdarāms taču ne neiespējami. Ieguvums? Arī cilvēki ārpus Rīgas justu, ka Latvija uz pusgadu ir prezidējošā valsts EP, ka tas ir reāls, Latvijai nozīmīgs notikums, nevis formāls pasākums, par kuru saņemt informācijas drumslas ik reizi, kad noris kārtējā sanāksme vai arī, piemēram, tiek izdota prezidentūrai veltīta pastmarka, vai kāds diplomāts aizrijies ar „Dimdiņu" burkānu. Tas veido ne iekļaujošu, bet drīzāk gan – atsvešinātu sabiedrības skatījumu uz prezidentūras norisēm. Jā, mēs dzirdam, cik aizraujošs un vienlaikus grūts šis laiks būs prezidentūras sekretariāta, Ārlietu ministrijas un ES ierēdņu darbā un dzīvē. Mēs lasām par trim Latvijas izvirzītajām prioritātēm, ar kurām prezidentūras laikā un, cerams, arī pēc tam tiks strādāts. Mēs klausāmies par Nacionālās bibliotēkas mājīgajām telpām. Taču sabiedrības prātos prezidentūras pirmreizīgums un svarīgums neatspoguļojas. Kas to zina, varbūt tā tam ir jābūt un uz prezidentūru tik tiešām ir jāraugās kā uz tehnisku pasākumu, kas gluži kā zodiaka zīmes atgriežas pēc noteikta cikla, un mums tas vienkārši ir jāizdzīvo.