1918. gada 18. novembrī, Tautas padomei (kas tika izveidota dienu iepriekš) pasludinot Latvijas neatkarību, suverēnā valsts vara Latvijā pārgāja tās rokās, un tika atšķirta pirmā neatkarīgās Latvijas lappuse.
Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis tolaik sacīja: „Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis."
Daudz kas varēja noiet greizi. Tauta varēja nenoticēt Tautas padomei un Pagaidu valdībai (daudzi sākotnēji to arī uzskatīja par Vācijas veidojumu). Tolaik vēl īsti nenoformējušās Latvijas iedzīvotāji varēja neatsaukties un neiesaistīties brīvības cīņās, kuru iznākums Latvijas neatkarību no de iure pārvērta par de facto. Bija vēl virkne citu ārēju un iekšēju apstākļu, kuri varēja ietekmēt Latvijas likteni, taču vēstures rats pagriezās tā, ka Latvija nepilnas divas desmitgades varēja baudīt to, ko var uzskatīt par patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku valsti ar visiem priekiem un nelaimēm, ko tas sev nes līdzi.
Ulmaņa vārdi šodien ir tikpat aktuāli kā pirms teju gadsimta, kad tie tika teikti. Par spīti pirmo Saeimu parlamentārajam bardakam, kam sekoja Ulmaņa autoritārā režīma gadi, varam teikt, ka plaisa sabiedrības un varas starpā bija mazāka nekā šobrīd, tas var kļūt par lielāko klupšanas akmeni tajā, lai Latvija arī turpmāk spētu pastāvēt un attīstīties kā neatkarīga valsts.
Latvijas sabiedrības varenums ir slēpies spējā sakopot spēkus, rast vienotību brīžos, kad sasniedzams nozīmīgs, vienojošs, tautu un valsti saglabājošs mērķis, – 1905. gada nemieri, neatkarības pasludināšana un brīvības cīņas, barikādes, neatkarības atgūšana, NATO, ES. Taču, kad šie mērķi šķietami tiek sasniegti, seko atslābums, un sākam atskārst, ka, dzenoties pēc lielajiem mērķiem, esam aizmirsuši zem tiem sarakstīt mazos apakšmērķus, kuri ir nepieciešami lielo nostiprināšanai. Tas ir novedis līdz tam, ka šobrīd, jo īpaši gaidot valsts simtgadi, manuprāt, ir pienācis laiks izvirzīt kārtējo lielo mērķi un, iespējams, pašu svarīgāko. Tā ir Latvijas izdzīvošana – gan fiziska, gan garīga.
2016. gads skaidri parāda, ka pasaule mainās. Plaisa starp valsts varu un tautu, par kuru esam raduši runāt gan savā zemē, gan citās valstīs, ir kļuvusi tik plaša un dziļa, ka tiltu būvēšanai bija par vēlu. Brexit balsojums nav nejaušība, tautā mīlētais asiņainais Filipīnu prezidents Rodrigo Duerte nav nejaušība, Donalda Trampa ievēlēšana par ASV prezidentu nav nejaušība, un arī galēji labējo un kreiso spēku aizvien pieaugošā ietekme Eiropas valstu parlamentos nav nejaušība. Šosezon modē ir populisms, jo, kā pierādīja ASV vēlēšanas, ja izdodas atrast ceļu uz cilvēku sirdīm, prāta atslēgšana nav nepieciešama. Pasaule mainās un politiskā vide – tai līdzi. Kamēr tradicionālie politiķi runā par makroekonomisko rādītāju uzlabošanos, robežu atvēršanu, multikulturālām vērtībām, progresīvismu, toleranci pret visu un visiem, parastais vidusmēra cilvēks pamana tikai to, ka viņš no vidusslāņa pamazām ir noslīdējis uz zemāko slāni, jo ieņēmumi ir samazinājušies vai vismaz netiek līdzi dzīves dārdzībai, darba atrašana sagādā grūtības, ierastā dzīves vide dažādu faktoru ietekmē izmainās (un ne uz to pozitīvo pusi), un šādā brīdī uzrodas cilvēks, kurš vienkāršā viņam saprotamā valodā pasaka, kas ir slikti un kas ir jādara. Tas nekas, ka tiek tirgots sapnis, taču ir kāds Tramps, Lepēna, Vilderss, Kaimiņš, Pirātu partija, kuri nelīdzinās tradicionālajām runājošajām galvām, kuras pirms katrām vēlēšanām baro vēlētājus ar solījumiem, bet pēc tām meklē ieganstus, kā tos nepildīt, vai arī par solījumiem aizmirst pavisam, jo, atsaucoties uz Latvijas politikas un banku nozares klasiķi, solījumu dāļāšana ir dabiska politiķa ikdienas sastāvdaļa.
Klasiska kļūda, kas šobrīd tiek pieļauta (un to var manīt arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos), ir trivializēt to, kas pasaulē notiek, neizprotot patiesos cēloņus, – „Nu jā, tie tumsoņi, plebeji paši nezina, par ko balso, un neapjēdz, ka patiesībā darbojas paši pret savām interesēm". Papildu efektam vēl piesviežam klāt apvainojumus rasismā, seksismā un citos -ismos, un zaudējuma iemesliem attaisnojums tiek rasts. Ja pašiem no tā paliek vieglāk, var šādi atgaiņāties, taču pienāk brīdis, kad gan politiķiem, gan žurnālistiem jāapsēžas un jāuzdod sev jautājumi, kādēļ jaunieši, kas, ja vien mobilizējas, var kļūt par spēcīgu elektorātu un „pavelkas" uz Artusu Kaimiņu, savukārt sabiedrības vidējā un vecākā paaudze – uz Aivaru Lembergu, kas regulāri, par spīti nu jau desmitgadi valkātajai birkai „Smagos noziegumos apsūdzēts", ir populārāko politiķu TOP3. Lai kā mums šķistu, ka esam iecementējuši savu radības kroņa statusu, no reptiļu smadzenēm neesam nekur tālu aizgājuši, un joprojām uz mums labi iedarbojas primitīvi kairinātāji, kā, piemēram, spēcīga līdera, tāda, kurš „nebaidās pateikt visu tā, kā tas ir", tēls. Vāji, pašapmierināti pie varas esošie politiķi šo efektu tikai pastiprina. Ja es būtu Latvijas politiskās elites pārstāvis, šobrīd lūgtos visām zināmajām dievībām cerībā, ka populisma vilnis, kas šobrīd veļas pār pasauli, nevelsies pāri arī Latvijai, aizslaukot daļu no šobrīd Saeimas krēsliem pielīmētajām pēcpusēm. Un, ja kāds šaubās, ka Latvijas sabiedrību varētu aizraut prasts populisms, atgādināšu par Latvijas politikā strauji uzlēkušo un ātri norietējušo Joahimu Zīgeristu, kam Latvijas iedzīvotāju balsis izdevās nopirkt ar humānās palīdzības apģērbiem, banāniem un skaistā linu maisiņā iepakotu zemi no Kārļa Ulmaņa kapavietas. Viss ir tieši tik vienkārši.