Pirms nedēļas Hamburgā noslēdzās G20 valstu samits, tautā saukts arī par bagāto un ietekmīgo tusiņu. Jau pirms pasākuma bija indikācijas, ka šis samits varētu atšķirties no iepriekšējiem galvenokārt jau ar odiozā ASV prezidenta Donalda Trampa dalību, kura klātbūtne raisīja arī plašus protestus.
Nav noslēpums, ka G20 samiti parasti tiek uztverti vairāk kā politiskas izrādes, un, jo lielāki aktieri, jo lielāka ažiotāža par pašu izrādi. Šogad Hamburgā centrālās lomas spēlēja jau minētais Tramps, pieredzējušais Krievijas prezidents Vladimirs Putins un jaunievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Tramps ar Putinu
Ar vislielāko interesi pirms samita tika gaidītas Trampa un Putina divpusējās sarunas, kuru pilns saturs gan sabiedrībai nav zināms, un šobrīd par to, ko abi lielvalstu vadītāji ir runājuši, varam spriest vien no abu pušu atreferējumiem, kas, droši vien nevienu nepārsteidzot, ir pretrunīgi.
Nav pārsteigums, ka lielākā daļa ASV mediju šo tikšanos atspoguļoja kā garīgā pundura sarunu ar prāta spējās krietni vien augstākā plauktā liekamu VDK aģentu un manipulatoru. Putins pat Trampam sarunu gaitā paudis līdzjūtību, sakot, lūk, kā viņu ASV prese, gluži kā mazu bērnu, apceļot. Traģiskākais gan ir tas, ka pats Tramps diemžēl neapzinās, cik ļoti ārpus sev ierastās darbības zonas viņš atrodas. Ne velti Donalds Tramps pamazām pārvēršas par bērnu viesībās, kuram pie pieaugušo galda nav ļauts sēdēt un viņš savā nodabā spēlējas ar ēdienu nostatus, kamēr „lielie onkuļi un tantes" runājas par pieaugušo lietām. Samita kontekstā vairākkārt tika lietots nosaukums „19+1", kur vieninieks nozīmē tieši ASV. Šo šķeltniecību nostiprinājuši gan Trampa iekšpolitiskie, gan ārpolitiskie centieni, no kuriem pārējai pasaulei par grūtāk sagremojamo ir jāmin ASV dalības apturēšana Parīzes klimata līgumā, par ko Tramps joprojām saņem nopēlumu no saviem kolēģiem.
Kā jau ierasts, Tramps informāciju pasniedz, izmantojot sociālo tīklu „Twitter", kurā tikšanos ar Putinu viņš nodēvējis par ļoti produktīvu un uzsvēris, ka divreiz stingri izdarījis spiedienu uz Putinu jautājumā par Krievijas jaukšanos ASV vēlēšanās, par ko šobrīd dažādos varas līmeņos Savienotajās Valstīs notiek izmeklēšana. Nav pārsteigums, ka Putins visas apsūdzības noraidīja kā nepamatotas, lai gan pēc tikšanās parādījās pretrunīga informācija, ka Krievijas prezidents šo faktu aizplīvuroti tomēr esot apstiprinājis.
Krievijas prezidents Putins savukārt sarunas ar Trampu komentēja ar sev raksturīgo atturību, piešķirot arī daļu ironijas. Viņam radies iespaids, ka Krievija „vismaz daļēji" var ar ASV izveidot tādas attiecības, kādas tai vajadzīgas, un paslavēja (vai paņirgājās) savu sarunu partneri, sakot, ka Tramps, ko redzam televīzijā, ļoti atšķiras no tā, kāds viņš ir realitātē. Viņš ir pilnīgi konkrēts, pilnīgi adekvāti uztver sarunu biedru, ātri analizē, un ir pamats domāt, ka abas valstis varēs vismaz daļēji atjaunot to sadarbības līmeni, kāds ir nepieciešams.
Latvijai būtiskāks par ASV un Krievijas savstarpējiem apvainojumiem par ietekmētām prezidenta vēlēšanām bija sankciju, ko rietumvalstis ieviesušas pret Krieviju par Krimas aneksiju un tās lomu situācijas destabilizācijā Ukrainas austrumos, jautājums, kas, kā apgalvoja Tramps, sarunās netika apspriests, līdz ar to saglabājas status quo, ko katrs savukārt var tulkot pa savam. Katrā ziņā bažas, ka Tramps varētu veikt reveransus par labu Krievijai, piemirstot par tās veikto agresiju kaimiņvalstīs, saglabājas, pat ja ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons ik pa laikam aicina Krieviju rīkoties, lai izbeigtu konfliktu Ukrainas austrumos, kur darbojas Maskavas stutēti, prokremliski noskaņoti separātistu kaujinieki.
Kaut arī G20 samita centrā bija Tramps un Putins, elitārā valstu kluba, kur vieta neatrodas pat vienai otrai augsti attīstītai valstij, sarunas neriņķoja tikai ap divām lielvarām. „Brexit" ērā dzīvojošā Lielbritānija samitu centās izmantot kā tirgonis gadatirgu un virzīja sarunas, lai noslēgtu pēc iespējas vairāk divpusēju tirdzniecību līgumu – prioritāri ar ASV un Indiju.
Arī Eiropas Savienība bija pragmatiski noskaņota, noslēdzot apjomīgu tirdzniecības līgumu ar Japānu un panākot progresu tirdzniecības un investīciju sarunās ar Ķīnu.
21 dalībnieks
G20 valstu samitus parasti pavada dažādas protestētāju aktivitātes, taču demonstrāciju apjoma, drošības pasākumu un nodarīto postījumu ziņā Hamburga noteikti ir izcēlusies. Tuvojoties G20 samita pēdējām dienām, Vācijas pilsētā plosījās aizvien agresīvākas demonstrācijas, kas noveda pie sadursmēm ar likumsargiem. Agresīvi noskaņoto protestētāju skaits, kuri dedzināja automašīnas un bankomātus, sita veikaliņiem logus un izlaupīja telpas, mērāms aptuveni 2000 cilvēkos un viņu radītie zaudējumi – miljonos (paša samita organizēšanai arī tika iztērēti 100 miljoni eiro). To, ka antiglobālisti un citas agresīvi noskaņotas kreiso organizācijas G20 samitu izmantos kā platformu savas nepatikas paušanai, nebija noslēpums, un droši vien pasākuma organizatoriem bija jāapzinās, ka jaunajā ģeopolitiskajā situācijā protesti būs īpaši asi, tādēļ var pabrīnīties par viņu izvēli samitu rīkot blīvi apdzīvotā Vācijas pilsētā.
Protestētāju sadursmes ar policiju, kā rezultātā vairāk nekā 200 policistu guva ievainojumus, arī demonstrē, ka iespējas ierobežot masveida protesta akcijas policijai, ja vien tā nevēlas uz pūli atklāt uguni, ir ierobežotas. Grautiņu rīkotāji uz vairākām dienam faktiski kļuva par viena no Hamburgas rajona saimniekiem, darot visu, kas vien ienāk prātā, tai skaitā uzbrūkot policijai ar Molotova kokteiļiem.
Līdzīgi kā ar terorismu, tā ir jauna situācija, kādā atrodamies. Terorismam nepastāv valstu robežas, un arī galēji kreisi vai labēji noskaņoto organizāciju vai kustību darbībai nē. Lielākā daļa no grautiņu dalībniekiem Hamburgā nebija vietējie iedzīvotāji, bet gan viesi no citām valstīm, kas liek arī uzdot jautājumu par to, kas stāv aiz šīm organizācijām un sponsorē to darbību, jo visu norakstīt uz neorganizētu pūļa ārdīšanos nevaram.
Nākamais G20 samits gaidāms Argentīnā, kas simboliski apliecina, ka attīstības valstis pieaudzē savu lomu globālās dienas kārtības noteikšanā un ar tām ir jārēķinās aizvien vairāk. Protams, arī Argentīnā neiztiks bez protestiem, jo tā šobrīd ir norma.
19.07.2017.