23. janvārī apritēja gads, kopš darbu uzsāka Krišjāņa Kariņa vadītā valdība, kas ir Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē jau 40. Ministru kabinets.
Kāds, iespējams, būs jau piemirsis, cik smags un taktisku manevru piesātināts bija ceļš līdz pirmās 13. Saeimas sasaukuma valdības izveidei. „Vecie", pieredzes bagātie politiķi vispirms ļāva izvilloties un izpausties jaunuļiem, kas ar lielu vēlētāju uzticības kredītu ienāca parlamentā, un tad, kad zem giljotīnas bija nonākušas gan Jāņa Bordāna, gan Alda Gobzema tā arī nedzimušās valdības, nāca kompromisa piedāvājums no mazāko pārstāvniecību ieguvušā politiskā spēka – „Jaunās Vienotības".
Tika sadiegta valdība, kas jau sākotnēji bija balstīta uz savstarpējiem konfliktiem un raksturu nesaderību, taču par spīti regulārajām nesaskaņām (lielākoties gan politisko frakciju, ne valdības locekļu vidū) Kariņa valdība ir noturējusies gadu un, šķiet, noturēsies arī turpmākos. Vienlaikus jāatzīst, ka salīdzinoši lielais jauno un politikā nepieredzējušo ministru skaits, kā arī haoss ar KPV LV var radīt spriedzi stabilā valdības darbā, kuru galarezultātā var nenogludināt pat tāds kompromisu meistars kā Krišjānis Kariņš.
Mediķu dumpis
Ja runājam par lielākajiem izaicinājumiem, ar ko aizvadītajā gadā nācās saskarties Kariņa valdībai, nevar neminēt veselības nozares darbinieku algu jautājumu, kas, kaut arī nav līdz galam atrisināts, ir zaudējis savu sākotnējo spriedzi. Priekšvēlēšanu vairāksolīšanu nespējot pārtraukt jau arī tad, kad vēlēšanas bija beigušās, Saeimā 2018. gada nogalē tika pieņemts lēmums pacelt mediķu algu par 120 miljoniem eiro, kas nozarē strādājošo algas ļautu pacelt par vidēji 20%. Iespējams, tā bija jaunievēlēto politiķu tuvredzība, iespējams, daļēji arī no valdības veidošanas sarunām izslēgtās, bet tobrīd valdību vadošās ZZS taktisks gājiens, taču rezultātā Kariņa valdība saņēma lielisku ceļamaizi. Koalīcija ātri vien attapās, ka likuma pieņemšana esot bijusi kļūda, jo netika paredzēti finanšu resursi un mediķu algām izdevās rast vien aptuveni pusi nepieciešamās naudas.
Šobrīd esam situācijā, kad mediķu prasības daļēji ir apmierinātas, taču tas nav uz ilgu laiku, jo ar valdības piedāvājumu veselības nozares darbinieku zemāko darba samaksu šogad palielināt par 10%, savukārt rezidentu – par 20% nav apmierināta Latvijas Jauno ārstu asociācija, Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Māsu asociācija, kas neatbalsta šādu neproporcionālu algu palielinājumu dažādām veselības aprūpes darbinieku grupām.
Veselības ministrei Ilzei Viņķelei būs, ko pacīnīties.
OIK
Otrs Kariņa valdības problēmjautājums, kas diezin vai kalpos par iemeslu Ministru kabineta demisijai, taču rada un radīs ne vienu vien sarežģījumu, ir obligātā iepirkuma komponente jeb OIK. Teju visas partijas pirms Saeimas vēlēšanām OIK bija iekļāvušas savā programmā, piedāvājot tā vai citādi cīnīties gan ar uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem. Sākotnēji revolucionāri tika paziņots, ka OIK tiks likvidēta „rīt uz brokastlaiku", tad termiņš tika pārcelts uz 2019. gada martu, bet visbeidzot, iepazīstoties ar scenārijiem, kādas juridiskās sekas valstij radītu OIK voluntāra atcelšana, tika piedāvāti jau citi laikā stingri nenoteikti rīcības plāni, no kuriem centrālais, saskaņā ar ekonomikas ministra Ralfa Nemiro teikto, ir OIK izņemšana no mājsaimniecību un uzņēmumu rēķiniem un ciešāka staciju, kas saņem subsīdijas par elektrības ražošanu, uzraudzība, ko, sākot ar šo gadu, veic Būvniecības valsts kontroles birojs.
Sabiedrības interesēs, protams, būtu izlēmīgāka un ātrāka rīcība, taču nevar apgalvot, ka līdz šim OIK jautājuma risināšanā nekas nebūtu darīts. Pēc nozares ministrijas aplēsēm, kontrolējot un uzraugot līdz šim subsidētās elektrostacijas, valstij izdevies ietaupīt apmēram 24 miljonus eiro.
Pašvaldību reforma
Viens no Kariņa valdības deklarācijas stūrakmeņiem, no kura maģiskā veidā izstaros virkne citu risinājumu, ir administratīvi teritoriālās jeb novadu reformas īstenošana. Ar šo nepateicīgo darbu, kas, atskatoties vēsturē, ir prasījis gan politiķu, gan amatpersonu amatu zaudēšanu, jātiek galā Jurim Pūcem. Skumji, ka Latvijas administratīvi teritoriālais sadalījums katru gadu ir lēmējvaras un izpildvaras dienaskārtībā, bet vēl skumjāk, ka, pirms desmit gadiem nomocījuši vienu smagi nākušu reformu, mēs īstenojam nākamo, kuru, loģiski domājot un plānojot, būtu bijis iespējams realizēt jau 2009. gadā.
Kaut arī novadu reforma, līdzīgi kā OIK, bija vairāku partiju priekšvēlēšanu uzsaukumos, par konkrētu pagrieziena punktu varam uzskatīt pērn 7. novembrī Saeimas atbalstīto reformas likumu, kas paredz esošo 119 vietvaru vietā izveidot 39, kas būtu dzīvotspējīgākas. Pūces piedāvājums, ar kuru viņš līdzšinējos mēnešos ir aktīvi viesojies novados, vispārīgās frāzēs balstās uz to, ka lielāku novadu izveide palīdzēs ekonomiski attīstīties spējīgām pašvaldībām, kas var nodrošināt līdzvērtīgus pakalpojumus salīdzināmā kvalitātē visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no to dzīvesvietas. Paredzēti arī konkrēti pasākumi, kuri ļaus šim sapnim īstenoties. Valdība plāno 800 km valsts reģionālo un valsts vietējo autoceļu pārbūvi vai atjaunošanu administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Ceļu tīkla sakārtošanai plānots piesaistīt aptuveni 300 miljonu eiro finansējumu. Ar mērķi panākt reģionu potenciāla attīstību un mazināt sociālekonomisko nevienlīdzību VARAM paredz vairāk nekā divu miljardu eiro investīciju, tajā skaitā vairāk nekā miljardu Eiropas Savienības fondu finansējuma, ko plānots novirzīt gan uzņēmējdarbības atbalstam, gan pakalpojumu efektivitātes uzlabošanai Latvijas reģionos. Ministrijas jaunrade izpaužas piedāvājumā ieviest līdzdalības budžetu, kas sniedz iespēju pašiem iedzīvotājiem noteikt to, kā tiek tērēta daļa no pašvaldības budžeta. Tas ļaušot nodrošināt sabiedrības lielāku iesaisti teritorijas attīstībā.
Juris Pūce paļaujas, ka reformas virzību atvieglos sabiedriskā doma, kas par spīti dažu novadu aktīviem protestiem kopumā Latvijā ir reformai labvēlīga, jo šobrīd daudzviet valstī ir nobriedusi pusrevolucionārā situācija, ka „augšas" vēl, iespējams, kādu brīdi grib un var dzīvot pa vecam, taču „apakšas" balso ar kājām, pametot reģionus, kur attīstības perspektīva nav saskatāma. Vienlaikus Pūcem jāapzinās, ka, sasteidzot reformu, un tā noteikti tiks sasteigta, jo process jāpabeidz līdz nākamajām municipālajām vēlēšanām, var tikt pieļautas nopietnas kļūdas, ar kuru sekām atkal nāksies sadzīvot reģionu iedzīvotājiem.
Šo atziņu varētu attiecināt uz valdību kopumā, pieņemot, ka tā varētu nostrādāt līdz Saeimas sasaukuma beigām. Valdības darbā pašapliecināšanās aktivitātes jāsalāgo ar sabiedrisko labumu, jo daudzi šobrīd skaļi pausti jaunie piedāvājumi un reformas, kas nosedz daudzas nozares, vairāk līdzinās skaistam ietinamajam papīram, kuru notinot atklājas, ka dāvana ir viegli iepuvusi. Lūdzu, mazāk tādu „dāvanu"!
29.01.2020.