Lai kā mēs vēlētos gada nogali sagaidīt bez skaļiem politiskiem un, iespējams, krimināliem skandāliem, kā arī ar apstiprinātu jauno valdību un valsts budžetu, tas diemžēl nav dots.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) novembrī sāktais kriminālprocess saistībā ar pašvaldības uzņēmuma „Rīgas satiksme" iepirkumiem kopš 11. decembra ir uzņēmis ļoti strauju gaitu un pabojājis adventa laiku vairākiem ietekmīgiem cilvēkiem. KNAB veicis vairāk nekā 30 kratīšanu (tostarp Rīgas pašvaldības uzņēmumā „Rīgas satiksme", kā arī Rīgas domē), kopumā aizturot sešas personas, no kurām piecām piemērots apcietinājums.
Iepirkums un kukulis? Tā nemēdz būt!
KNAB izmeklēšana saistīta ar Polijas un Čehijas uzņēmumu vienošanos ar Rīgas domes un pašvaldības transporta uzņēmuma pārstāvjiem par kukuļa nodošanu un personu piesaistīšanu naudas atmazgāšanai. Lietā figurē trīs iepirkumi un noslēgtie līgumi – par tramvaju, trolejbusu un autobusu piegādi. Šobrīd pašvaldības uzņēmuma valde ir atkāpusies (iecelta pagaidu valde). To pašu, aizbildinoties ar uzņēmuma reputācijas glābšanu, ir izdarījis arī šķietami neaizvietojamākais no Rīgas domniekiem – domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, kura dzīvesvietā, kā ziņo plašsaziņas līdzekļi, KNAB arī veica kratīšanu. Sviluma smaku šobrīd sāk just arī Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, kas skandāla pirmajās dienās TV kameru priekšā vairs nedzirksteļoja ar ierastajām ironiskajām pasīvi agresīvajām frāzēm, ar kādām bija pieradis atbildēt žurnālistiem, bet nokārtu galvu runāja par lielāko skandālu, kopš atrodas mēra amatā.
Ušakovs 14. decembrī sasauca Rīgas domes ārkārtas sēdi, kurā viņam tika izteikta uzticība. Kaut arī šo aktu var uzskatīt par formalitāti, Ušakova rīcība bija pareiza. Protams, rosinot balsojumu, Rīgas mērs bija pārliecināts par tā rezultātu, taču dažkārt arī formai ir nozīme. Es priecātos, ja arī citas politiskas amatpersonas brīžos, kad viņu reputācija ir iedragāta, vai nu sadūšotos uz vēstules par amata pilnvaru nolikšanu uzrakstīšanu, vai arī (gadījumā, kad amats ir vēlēts) rosinātu uzticības balsojumu. Tas ļautu nopietnāk runāt par to, ka politiskā atbildība Latvijā nav tikai tukša frāze.
Ja runājam par politiku, „Rīgas satiksmes" skandālam noteikti piemīt politiska nokrāsa. Tik izbijušos Nilu Ušakovu neesam redzējuši kopš iepriekšējo pašvaldību vēlēšanu nakts, kad provizoriskie rezultāti rādīja, ka „Saskaņa" varētu zaudēt vairākumu Rīgas domē. Tiesa, tolaik drauds bija politiskās varas zaudējums, šoreiz ir risks ne tikai zaudēt Rīgas mēra ķēdi, bet nomainīt to pret rokudzelžiem. Piekrītu viedoklim, ka tad, ja apsūdzības korupcijas skandālā tiks pierādītas, Ušakova gadījumā varēsim runāt vai nu par visaptverošu nekompetenci, kas rezultējusies apjomīgā korupcijā, vai viņš pats ir bijis iesaistīts koruptīvos darījumos. Kā vienā, tā otrā gadījumā nesaskatu iespēju, kā Nils Ušakovs tiesiskā valstī varētu saglabāt savu amatu. Jautājums – vai KNAB ir savākta pietiekama pierādījumu bāze, lai visi kukuļošanā apsūdzētie saņemtu samērīgu sodu.
Sit gulošos
Politiķu priekšrocība ir tā, ka viņiem nav jāsagaida tiesas nolēmums. Rīgas domes vadības reputācija ir iedragāta, un šo iespēju nekavējas izmantot „Saskaņas" politiskie oponenti, jo tieši Rīgas un tās budžeta pārvaldīšana ir lielākais „Saskaņas" panākums un ietekmes avots. Nacionālās apvienības kongress 15. decembrī uzdeva apvienības biedram, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Kasparam Gerhardam virzīt valdībā lēmumu par Rīgas domes atlaišanu, jo tā nespēj apkarot korupciju. To, ka tas nav tikai vienas partijas biedru emociju uzplūds, varējām konstatēt šajā pirmdienā, kad Gerhards jaunās valdības veidošanas sarunu laikā (un stāvot aiz „Jaunās Vienotības" podesta – spēcīga metafora) paziņoja, ka VARAM valdībā iesniedz likumprojektu par Rīgas domes atlaišanu. Pamatojums – konstatēti vairāki likuma pārkāpumi pašvaldības darbā, tai skaitā pašvaldības kapitālsabiedrību pārraudzībā. Protams, daļēji var piekrist sašutumam, ko pēc šī paziņojuma pauda Ušakovs, kas apgalvoja, ka neizprot, kādēļ šādi lēmumi tiek pieņemti „kādas partijas kongresa rezultātā" un kāpēc atbildīgais ministrs nerīkojas arī saistībā ar skandāliem citās pašvaldībās. Tik tiešām, Daugavpilī, šķiet, domes priekšsēdētāji tiek apstiprināti tikai uz pārbaudes laiku, Jūrmalā skaļu skandālu netrūkst, Ventspili joprojām vada cilvēks, kura statuss ir neizprotams, un arī vairākās citās pašvaldībās ik pa laikam izskan pa kādam skaļākam skandālam. Ja uzstājam uz vienlīdzīgu attieksmi, tad mums ik pa laikam būtu jāatlaiž kādas pašvaldības dome. Vienlaikus Ušakovam būtu jāapzinās, kādas pilsētas galva viņš ir un kādu politisko spēku pārstāv.
Kompromisa Kariņš
Papildu fonu samezglojumam Rīgas domē piešķir arī jaunās valdības veidošana, kas ar Krišjāņa Kariņa kā kompromisa figūras iesaistīšanu, šķiet, beidzot ieiet daudzmaz normālās sliedēs. Partiju izteikumi (kopš neviens no lielā trijnieka nav pie stūres) kļūst civilizētāki. Arī piedāvājums Zaļo un Zemnieku savienību atstāt aiz borta mazina spriedzi sarunās ar Jauno konservatīvo partiju. JKP un KPV LV, visticamāk, ir guvušas vērtīgu mācību stundu par to, kā jāspēlē politiskā spēle, taču ticu, ka abi politiskie spēki vēl nav teikuši savu pēdējo vārdu. Nokaunināti un sabaidīti ar Saeimas atlaišanu, jaunās valdības izveides vārdā partiju līderi šobrīd runā pareizos vārdus, taču aiz muguras jau tiek trīti dunči, kas pie pirmajām nesaskaņām tiks vilkti ārā. Un pārbaudījumu netrūks jau pirmajā jaunās valdības darba dienā. Budžets jāapstiprina, papildu finansējums mediķu algām jāatrod utt. Arī ZZS, kas šobrīd atrodas visai interesantā situācijā – vada valdību, bet jaunajā valdības modelī nav, var aizejot atstāt pēctečiem dāvanā kādu „svaigu olu aiz radiatora". Piemēram, šobrīd redzam, ka premjers Māris Kučinskis nesteidz atbalstīt valdībā iesniegto likumprojektu par Rīgas domes atlaišanu, jo pagaidām nav juristu atzinuma, vai šādu soli var piemērot. ZZS pamazām rok ierakumus un gatavojas dzīvei opozīcijā, kur tai būs kopā ar „Saskaņu" jākaļ plāni, kā atgriezt varas grožus savās rokās. Turpmākajos mēnešos, ja Kariņa valdību izdosies apstiprināt, mēs redzēsim vēl daudz taktisku gājienu un politiskā spēka spēles vecās gvardes izpildījumā. Jaunajiem politiķiem būs jāmācās un jāpielāgojas dzīvei Saeimā. Un jādara tas būs ļoti strauji, jo, kā savulaik dziedāja tautā mīlētais mūziķis/nerealizējies politiķis Andris Kivičs, „nekas te (Saeimā. – Aut.) nenotiek tāpat vien".
Vēlu, lai 2019. gadā jaunajiem populistiem un vecajiem politikāņiem izdodas atrast kopīgu valodu, reizumis atminoties arī par sabiedrības, kuru viņi pārstāv, vajadzībām un interesēm.
19.12.2018.