Francija pagājušajā svētdienā kļuva par nākamo valsti, kuras iedzīvotāji ir svieduši ķieģeli valdošo politisko aprindu (jeb žargonā – establišmenta) logos.
Raidījums ir bijis precīzs, jo ar vienu ķieģeli izdevies „nosist uzreiz divus putnus" – iegūt divus pie valdošajām aprindām nepiederošus prezidenta kandidātus – galēji labējo spārnu pārstāvošās Nacionālās frontes kandidāti Marinu Lepēnu, kas vēlēšanu pirmajā kārtā ieguva 21,43% balsu, un centriski (ar noslieci uz kreiso pusi) noskaņoto Emanuelu Makronu. Francijas valdošo partiju – Republikāņu partijas un sociālistu – kandidāti ieguva par dažiem procentiem mazāk balsu un vēlēšanu otrajai kārtai nekvalificējās, kas nozīmē to, ka Francijai jūnijā būs jāizvēlas starp diviem sabiedrībā populāriem populistiem, no kuriem viens – Lepēna – iestājas par Francijas aiziešanu no ES, eirozonas, kā arī apšauba valsts nepieciešamību būt NATO un ir par draudzīgām attiecībām ar Krieviju, bez sankcijām par spīti agresijai Ukrainā, bet otrs – Makrons – gluži pretēji – iestājas par atvērtu Franciju un ir izteikts eirooptimists.
Līdzīgs kandidātu duelis varēja norisināties pērn ASV vēlēšanās, ja Demokrātu partija nebūtu visus partijas resursus un centienus veltījusi tam, lai par Trampa pretinieci vēlēšanās būtu nevis jau iepriekš „kronētā" Hilarija Klintone, bet viņas sīvākais sāncensis Bērnijs Sanderss, kas pat šobrīd sabiedriskās domas aptaujās joprojām ir populārākais ASV politiķis.
Lepēna tiek dēvēta par „Trampu brunčos", jo viņu politiskā platforma tik tiešām daudzviet pārklājas, un visuzskatāmāk tas ir saistāms ar imigrācijas ierobežošanu. Makrona līdzinieks varētu būt Kanādas premjers Džastins Trudo, kas arī ietekmīgo amatu ieguva, sevi pozicionējot kā gados jaunu, harismātisku Liberālās partijas vadītāju, kurš ir apņēmies izmēzt iestagnējušo Kanādas valdību un pagriezt politisko kursu. Viņa panākumi divu gadu laikā, kopš Trudo kļuva par premjeru, gan tiek vērtēti neviennozīmīgi.
Ietekmēs arī mūs
No iepriekšminētā var secināt, ka jūnijā par ietekmīgāko amatu vienā no Eiropas vadošajām valstīm cīnīsies konservatīvā nacionāliste, kas balansē uz radikālisma robežas, un izteikts proeiropeisks internacionālis ar uzsvaru uz liberālismu. Varam gan vaicāt – kas Latvijai no tā? Iespējams, būtiskas pārmaiņas piedzīvos tradicionālie Francijas politiskie spēki, kuri savā starpā varas grožus dalījuši teju kopš Otrā pasaules kara beigām un Ceturtās Francijas republikas sākuma. Nekas, visam reiz pienāk gals, un jādod vieta jaunajiem. Tiesa, šoreiz gan jāsaka, ka līdzīgi kā ASV prezidenta vēlēšanu gadījumā vēlēšanu rezultāta ietekme būs jūtama krietni vien tālāk par konkrētās valsts robežām, un šoreiz runa ir par Eiropas Savienību (ES). Pērn ES, kas tā arī līdz galam vēl nebija atkopusies no 2008. gada krīzes un paralēli cīnījās ar bēgļu straumēm, saņēma visai sāpīgu triecienu – Lielbritānijas iedzīvotāji referendumā nobalsoja par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, kas ne vien rada būtisku precedentu, bet arī vienlaikus novājina ES (par to gan vēl viennozīmīga viedokļa nav, jo Lielbritānija teju no pirmās dienas, kad tā 1973. gadā iestājās ES, ir uzvedusies vairāk kā iekšējais opozicionārs). Ja prezidenta amatu ieņems Lepēna, kas solījusi pusgada laikā pēc stāšanās amatā rīkot referendumu par to, vai Francijas iedzīvotāji vēlas palikt ES, ir skaidrs, ka valsts politiskais kurss attiecībās ar ES būs ļoti rezervēts, un, ja referenduma rezultāts būs pozitīvs Lepēnai, varam nešaubīties, ka Francija no ES izstāsies. ES zaudēt vienu no tās dibinātājvalstīm un stūrakmeņiem de facto nozīmētu ES beigas, jo, kā jau minēju, vienas valsts izstāšanās no ES nevar vērtēt atrauti no citiem procesiem, kuri jau līdz šim ir vājinājuši savienību. Makrona ievēlēšanas gadījumā notiktu pretējais. Līdz ar to arī Latvijā mītošajiem eirooptimistiem un eiroskeptiķiem Francijas prezidenta vēlēšanas ir ļoti nozīmīgas viņu pašu pozīcijas stiprināšanai.
Kurš uzvarēs?
Ziņu materiālos, tostarp Latvijā izplatītos, redzu neaizprotamu sajūsmu par to, ka pirms vēlēšanām veiktās aptaujas izrādījušās precīzas. Pirmkārt, tās nebija precīzas, jo vēl pirms neilga laika Makronam tika paredzēts lielāks atbalsts, un, otrkārt, abas prezidenta vēlēšanu kārtas nav salīdzināmi lielumi. Šobrīd jau pāragri tiek svinēta Makrona uzvara, jo liela daļa no kandidātiem, kas palika „aiz svītras", ir aicinājuši balsot tieši par viņu, kā arī Lepēna tiek uzskatīta par pārāk radikālu kandidāti, lai spētu iegūt vairākuma atbalstu. Šajā brīdī gan jāsaka, ka arī Donalda Trampa uzvara bija maz ticama (protams, vairāk balsu saņēma Klintone, taču Trampam bija pārsvars elektoru kolēģijā, kas arī nodrošināja uzvaru), taču tā tika izcīnīta. Jāuzsver, ka Lepēnas elektorāts (kaut arī šobrīd skaitliski mazāks) būs disciplinētāks un tas var nospēlēt izšķirošu nozīmi. Ziņu sižetos varējām redzēt, ka Makrona atbalstītāju rindās ir daudz jauniešu, taču tieši jaunieši, kuru aktivitātes vairāk ir vērojamas dažādās atbalsta akcijās sociālajos tīklos, mēdz būt tie, kas līdz vēlēšanu urnām tā arī neaiziet, veidojot maldīgu priekšstatu par nospiedošo atbalstu kādam no kandidātiem. Nevaram aizmirst arī par tādu sociālu parādību kā klusuma spirāle. Klusuma spirāles teorija paģērē, ka cilvēks, jūtot, ka viņa viedoklis ir nepopulārs vai mazākumā iepretim sabiedrībā dominējošajam, var to noklusēt. Tas ļoti tieši attiecas arī uz vēlēšanām, un mēs klusuma spirāles efektu vienreiz Latvijā jau esam pieredzējuši. Runa, protams, ir par populista Joahima Zīgerista veidotās partijas lieliskajiem panākumiem 6. Saeimas vēlēšanās, kurus iepriekš neviena no aptaujām neprognozēja. Cilvēkiem bija kauns atzīties, ka viņi balsos par Zīgeristu, taču, kad pienāca laiks urnā iemest aploksni, tajā iebira tautas kustības „Latvijai" biļetens. Šī, protams, ir tikai zīlēšana par Lepēnas iespējamo panākumu, taču ir arī „ciets" palīgs, kas Lepēnai var būtiski atvieglot ceļu uz prezidenta amatu, un, lai cik briesmīgi tas izklausītos, palīdzēt var imigrantu vai to pēcnācēju izraisīts terorakts. Pēdējos gados Francijas sabiedrība ir pārcietusi jau neskaitāmus uzbrukumus, un nesenākais no tiem notika prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas priekšvakarā. Vēl viens mērogos plašs terora akts var radīt papildu atbalstu Lepēnas piedāvātajai izolacionisma politikai.
Gaidām jūniju – vēlēšanu mēnesi.
26.04.2017.