Eiropas Savienība (ES) pēdējo mēnešu laikā pārdzīvo vienu no lielākajām iekšējām un ārējām krīzēm valstu savienības pastāvēšanas vēsturē, un pagaidām šīs krīzes galapunkts pie apvāršņa vēl nav ieraugāms. Gluži kā kārtainajā kūkā ES problēmas biezā slānī klājas cita citai virsū, radot pamatīgu identitātes krīzi.
Liela daļa no ES problēmām sakņojas vienotas nostājas trūkumā dalībvalstu vidū. Pavirši raugoties uz to, kāda retorika nāk ārā no dažādu valstu politiķiem, varētu šķist, ka savienības dalībvalstīm nav nekā kopīga.
Bēgļi šķeļ dalībvalstis
Pašlaik ES šķeļ vairāki ķīļi. Viens un patlaban nozīmīgākais ir bēgļu krīze. Nozīmīgākais ne tikai tādēļ, ka šobrīd ES pārpludina tūkstošiem bēgļu no Sīrijas, Irākas, Afganistānas un citām kara vai nabadzības skartajām valstīm, bet arī tādēļ, ka ES nav vienotas un skaidras politikas, kā rīkoties šajā situācijā, jo nekas neliecina, ka bēgļu pieplūdums varētu apsīkt. Kā pie viena galda kopīgu valodu atradīs valstis, kuru politiķi savās runās vairāk iemieso to, kas rakstīts uz ASV Brīvības statujas, – „Dodiet man savus nogurušos un nabadzīgos, Jūs apjukušos, kuri alkst pēc atelpas, Jūs atraidītos un nožēlojamos, sūtiet viņus visus, šos nelaimīgos, pie manis. Es ceļu savu lāpu pie zelta durvīm", un politiķi, kuri nogriež diskusiju par bēgļu uzņemšanu jau pašā saknē, sakot, ka tāds migrantu pieplūdums radīs milzu problēmas pašām dalībvalstīm. Katra valsts meklē pamatojumu savai pozīcijai, taču tikmēr bēgļu plūdums neapsīkst.
Bēgļu krīzei ir arī seja. Ja neskaita islāma kaujiniekus, kuri regulāri ar lielu paštīksmi publisko profesionāli montētus video, kuros brutāli tiek nogalināti cilvēki vai sagrauta kārtējā vēsturiskā būve, daudz informācijas par kara šausmām, ja vien cilvēkam nav īpašas tieksmes rakāties pa interneta resursiem, mēs neieraugām. Mēs neredzam, kā Sīrijas prezidenta Bašara al Asada armija izrēķinās ar musulmaņiem, mēs neredzam, kā islāma kaujinieki Sīrijā zvērīgi nogalina tūkstošiem vietējo kristiešu, nesaudzējot pat mazus bērnus un sirmgalvjus. Mēs neredzam, kā islāma kaujinieki nolaupa 9 gadus vecas meitenes, lai tās vēlāk izvarotu. Tas viss ir tālu. Vai, pareizāk sakot, bija tālu. Jā, kara šausmas mēs joprojām neredzam, bet šī kara sekas nu ir atnākušas arī līdz mums, līdz Latvijai. Tam, kas notiek Tuvajos Austrumos, ir tā divus gadus vecā jūras krastā izskalotā sīriešu bērna seja, tam ir furgonā atrastu vairāku desmitu mirušu bēgļu seja, tam ir tūkstošiem jauniešu seja, kas dara visu, lai tiktu uz Austriju un Vāciju. Ziņu sižetus šie kadri ir pārpludinājuši, gluži kā paši bēgļi pamazām pārpludina Eiropu ceļā uz viņu „laimīgo zemi". Mēs to visu redzam, bet diemžēl nezinām, kā rīkoties. Visi piedāvātie pasākumi – uzņemt bēgļus, cik vien iespējams, veidot bēgļu nometnes, gremdēt bēgļu laivas, dalīt kvotas utt. – ir vien „plāksteri uz vaļēja lūzuma". Tikai retais Eiropas politiķis atļaujas drosmīgi pateikt, ka daudzu no tām nelaimēm, ar ko šobrīd saskaras ES un ne tikai tā, cēlonis ir ASV pārgalvīgā rīcība, reaģējot uz 11. septembra notikumiem. Šobrīd visi Tuvie Austrumi ir viens liels mutuļojošs konfliktu katls, kurā pat lielākie ģeopolitikas eksperti vairs nespēj viegli orientēties, kas ar ko ir nostājies uz kara takas. ASV un to sabiedroto rīcība, iebrūkot Irākā, atbalstot tā dēvēto „arābu pavasari" un citas kampaņas, ir tiktāl destabilizējusi situāciju Tuvajos Austrumos, ka šobrīd ar tās atskaņām saskaramies arī mēs. Ja reiz Tuvie Austrumi kopīgi ir tik, tautas valodā runājot, „sačakarēti", tad arī kopīgiem spēkiem jāmeklē risinājumi. ASV pagaidām vairāk rausta plecus neizpratnē – „mēs savus migrantus veiksmīgi mākam integrēt, kas jums tur par problēmām?". Mūsu problēmas ir saistītas ar jūsu Mežonīgo Rietumu pieeju Tuvajiem Austrumiem.
Pārējie ķīļi
Bēgļi, kaut arī lielākā, nav vienīgā ES vienotības problēma. Grieķijas liktenis joprojām karājas mata galā, un tas, kas notiks ar Grieķiju, lielā mērā būs indikators tiem procesiem, kuri tālāk būs saistīti ne vien ar eirozonu, bet ar visu ES. Situācija Grieķijā ir kārtējais apliecinājums ES daudzsejainībai un dubultstandartiem. Prātā nāk pasaka par skudru un sienāzi. Jāatzīst, ka ES skudru ir visai maz, bet sienāžu – atliku likām. Jautājums – vai skudrām pietiks spēka stutēt sienāžus? Pie stutētājiem varam pieskaitīt arī Latviju, kas, nupat sākot atkopties no ekonomiskās krīzes, jau atkal ir spiesta runāt par konsolidāciju un optimizāciju.
Trešais nopietnais ķīlis ES mūrī ir saistīts ar militāro konfliktu Ukrainā. Šajā gadījumā runa mazāk ir par drošības pasākumiem, cik par ekonomiskajām sankcijām. Pirmkārt, ir būtiskas atšķirības dalībvalstu viedoklī par to, vai sankcijas vispār vajag un kādam jābūt to apjomam. Otrkārt, nav noslēpums, ka ne visas dalībvalstis sankcijas ietekmē vienlīdz spēcīgi. Visvairāk no sankcijām, tostarp importa embargo, cieš Krievijas kaimiņvalstis, tai skaitā Latvija. Bēgļu jautājumā vārds „solidaritāte" tiek lietots visai bieži, pat izskan draudi par maksājumu nogriešanu tām valstīm, kuras bēgļu uzņemšanā nebūs „solidāras", taču, runājot par ekonomisko sankciju radīto zaudējumu kompensāciju, solidaritāte tik daudz vairs netiek piesaukta.
Pirms pāris dienām Briselē noslēdzās ES piensaimnieku protesta akcijas, kurās piedalījās seši tūkstoši piketētāju un divi tūkstoši traktoru. Lauksaimnieku galvenās prasības EK amatpersonām bija atgriezt piena nozarei iekasēto soda naudu par pārsniegtajām piena kvotām, kā arī palielināt intervences cenas un atjaunot eksporta subsīdijas, taču prasības palika bez atbildes. Ar līdzīgām prasībām uz Briseli varētu doties arī citu jomu pārstāvji, taču, visticamāk, arī viņu protesti tiktu pieņemti vien zināšanai.
Pašlaik ES, pareizāk sakot, tās dalībvalstis atrodas krustcelēs. Tām beidzot ir jāspēj izšķirties par vienotu rīcību. Jāsper solis uz priekšu, pretējā gadījumā tas būs piespiedu solis atpakaļ. Stāvēt uz vietas un komfortabli dzīvot tā, kā dzīvots, pa vecam, vairs nebūs iespējams – notikumi pasaulē un savienības iekšienē to vairs neatļauj. Vai ES ir spējīga uz ātru un izlēmīgu rīcību? Redzēsim.