Latvija bieži sevi pozicionē kā dziedošu, dažādām kultūras tradīcijām bagātu zemi. Dziesmas spēks bija tas, kas, agonizējot padomju varai, spēja saliedēt un iedot kopīgu balsi visām trim Baltijas valstīm laikā, kad šī vienotība bija visvairāk nepieciešama. Dziesmai un kopīgas sadziedāšanās tradīcijai vienmēr ir bijusi īpaša vieta mūsu zemes kultūrā, kas izpaužas, sākot ar profesionāliem koriem un beidzot ar dziedāšanu pie galda dažādos godos.
Dziesmu un deju svētki tradicionāli ir bijusi tā virsotne, kurā tiek svinēts viss labākais, ko mūsu nacionālā kultūra spēj radīt un piedāvāt. Droši vien nav jāstāsta, kādam ilgstoša radoša un fiziska darba procesam cauri iziet visi, kas četru gadu ciklā gatavojas svētkiem. Tas ir smags un nepārtraukts process, kurā sadarbojas tautas mākslas kolektīvi, profesionālie mākslinieki un tradicionālās kultūras lietpratēji. Svētku laikā gan katrs Latvijas novads, gan katrs mākslas žanrs demonstrē savus sasniegumus, dodot iespēju iedzīvotājiem un viesiem iepazīt un baudīt Latvijas kultūras daudzveidīgās izpausmes.
Kaut arī saturiski, ja īpaši neiedziļinās jautājumā par Dziesmu svētku repertuāru (piemēram, atstāt kanonisko „Manai dzimtenei" vai tomēr tās vietā izpildīt ko citu), svētki savu sākotnējo garu ir saglabājuši, diemžēl tieši forma un fons ir tie, kas ne pirmo gadu liek uzdot jautājumu – kas ar mums notiek? Kādēļ pasākums, kam būtu jākalpo par tautu vienojošo, garīgi ceļošo un Latviju pozitīvi reprezentējošo elementu, daļēji ir kļuvis par tā visa antitēzi.
Plašāk lasiet lakrakstā STARS 17.04.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS