Iepriekšējā, kā arī šī nedēļa ir bijusi vairākiem būtiskiem notikumiem bagāta. Globālajā mērogā interesantākais notikums droši vien bija otrdien ASV notikušās tā saucamās starpvēlēšanas, kurās, gūstot vairākumu Kongresā un gandrīz arī Senātā, labāki panākumi bija republikāņiem. Tikmēr mūsu vietējo pīļu dīķi viļņoja nedaudz mazāki, taču mums daudz būtiskāki notikumi – KNAB iekšējie kašķi, jaunā Saeimas sasaukuma pirmā sēde un parlamenta amatu sadale, kā arī valdības veidošanas, tās deklarācijas rakstīšanas un visbeidzot apstiprināšanas process. Pie pēdējā tad arī paliksim, jo tas Latvijai šobrīd gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski ir pats svarīgākais jautājums.
Ja kāds pēc 2. oktobrī notikušajām vēlēšanām paguva nopriecāties, ka parlamentā iekļuvušas tikai piecas partijas, no kurām divu pārstāvniecība ir neliela, līdz ar to varam cerēt uz stabilu un konstruktīvu Saeimas darbu, šādu vēlētāju prātus visai ātri atvēsināja politiķu rīcība. Apvienība „Vienotība", ko galvenokārt veido trīs politiskie spēki, šobrīd sevi arī pozicionē ar dažādiem politiskajiem virzieniem. Vieni trijjūgā velk pa kreisi, vieni – pa labi, bet vidū esošajam zirgam ir jācenšas pajūgu daudzmaz noturēt uz taisna ceļa. Ja būtu jānosauc, kas pie šīs situācijas ir vainīgs, to būtu grūti izdarīt. Raugoties uz pēcvēlēšanu periodu, šķita loģiski, ka iniciatīvu jaunās valdības veidošanā uzņēmās Valdis Dombrovskis, kuru kā izkārtni pirms vēlēšanām apvienība izmantoja ļoti plaši. Sākoties reālajam darbam un sarunām par to, kādi politiskie spēki un personālijas veidos valdību, politiskās vadības groži visai manāmi tika no Valda Dombrovska rokām izņemti. „Moris savu darbu (nodrošinājis „Vienotībai" panākumus vēlēšanās) ir padarījis, moris var iet mājās." Valdības vadītājs tika atstāts muļķa lomā, jo viņa teiktais un solītais pēc parunāšanās ar apvienības partneriem mainījās vairākas reizes nedēļā. Redzamākais gadījums bija ar nacionālās apvienības neņemšanu valdībā, kaut arī kopā pie viena galda jau bija sākts strādāt pie valdības deklarācijas. Vai „Vienotības" iekšējās nesaskaņas ir pārsteigums? Noteikti nav, ja atceramies, kas apvienību veido. „Pilsoniskā savienība" ir savulaik no „Jaunā laika" atšķēlusies politisko dumpinieku grupa. Arī „Sabiedrības citai politikai" kodolu veido tieši tādi paši dumpinieki, tikai viņi ir atšķēlušies no Tautas partijas. Piemaisot šim kokteilim klāt vairākus redzamus sabiedriskos darbiniekus un inteliģences pārstāvjus, kā, piemēram, Sarmīti Ēlerti vai Lolitu Čigāni, iegūsim visai raibu politiķu grupu, kurā vienprātību panākt daudzos jautājumos ir bezcerīgi. Šādos apstākļos atļauties tādu greznību kā veto tiesību piešķiršana ir pašas politiskās organizācijas pieteikums uz iekšējo haosu, ko jau pierāda pēdējo nedēļu notikumi. Iespējams, šī iemesla dēļ „Jaunā laika" politiķi aizvien uzstājīgāk runā par partijas „Vienotība" izveidi, kas ļautu sašķeltības problēmu kaut nedaudz mazināt.
Valda Dombrovska otrā valdība vakar Saeimā tika apstiprināta. Pats premjers neslēpj, ka tā nav tāda, kādu viņš būtu vēlējies. Sabiedriskās domas aptaujas atklāj, ka tā arī nav tāda, kas apmierina vairumu Latvijas iedzīvotāju. Nomināli „Vienotības" un „Zaļo un Zemnieku savienības" veidotajai valdībai ar 55 balsīm Saeimā ir vairākums. No ne tik senas vēstures zinām, ka valdība daudzmaz veiksmīgi spēj funkcionēt arī apstākļos, kad parlamentā tai nav vairākuma atbalsta, taču šoreiz situācija ir atšķirīga. Latvija ir viena no krīzes, ko daudzi jau nodēvējuši par otru smagāko pēc „lielās depresijas", vissmagāk skartajām valstīm. Par spīti valdības vadītāja optimismam un arī jaunās valdības deklarācijā rakstītajam, ka tā „turpinās īstenot Latvijas ekonomikas stabilizācijas programmu, jo tā ir novērsusi valsts maksātnespēju un stabili ved valsti ārā no krīzes", Latvijas ekonomika joprojām atrodas ļoti smagā stāvoklī. Ātrs un konstruktīvs likumdošanas process, saskaņots valdības darbs un sabiedrības uzticība politiķiem ir būtiski priekšnoteikumi tam, lai valsts pēc iespējas ātrāk atkoptos. Realitāte tomēr ir tāda, ka parlamentā valdībai būs jārēķinās ar divu „uzmestu" (SC un VL!-TB/LNNK) un viena smagās uzbrukuma pozīcijās esoša politiskā spēka (PLL) deputātu rīcību. Pati valdība dažādu kašķu un maziskas rīcības rezultātā ir ieguvusi ministrus, kuri vai nu pēc profesionālajām prasmēm vienkārši nav savā vietā, vai arī tur atrodas tādēļ, ka „man pienācās" (visdīvainākie gadījumi, kas liek pakasīt galvu, saistās ar Arta Pabrika un Ģirta Valda Kristovska ministru posteņiem, kā arī Ulda Auguļa rotāciju no Labklājības ministrijas uz Satiksmes ministriju).
Sabiedrībai, uz visu šo cirku noraugoties, ilūzijas, ka politiķus šobrīd motivē vēlme melnu muti cīnīties un izvilkt valsti no krīzes, aizvien vairāk nomaina atskārsme, ka tuvākajā laikā mūs sagaida nevis Valda Dombrovska, bet Aigara Kalvīša otrā valdība.
Valdim Dombrovskim ar savu (par to gan neesmu tik drošs) komandu ir dota iespēja pierādīt pretējo. Viņš var darboties ar atziņu, ko jau paguvis paust viņa kolēģis Kārlis Šadurskis, ka šis nav laiks, kad būtu jāņem vērā „darbaļaužu vēstules" un viedokļi, taču tādā gadījumā varas atsvešināšanās no tautas tikai nostiprināsies. Ja valdības veidošanā nācās iet uz apšaubāmiem kompromisiem, šis būtu tas laiks, kad ir jāpieturas pie pamatvērtībām un pašu iepriekš postulētā, proti – tā, kā tika dzīvots agrāk, dzīvot vairs nevar. Funkciju audits un privātā sektora iesaiste tādu valsts un pašvaldību funkciju īstenošanā, kas nav saistītas ar valsts drošību un kur tam ir ekonomisks pamatojums, strukturālās reformas, kas ļaus izveidot nelielu, vienotu, kompetentu, efektīvu un iedzīvotājiem pieejamu valsts pārvaldi – šīs un daudzas citas atbalstāmas lietas ir ierakstītas valdības deklarācijā. To dažu nozaru speciālisti jau ir nodēvējuši par „ūdeņainu", taču tam var piekrist tikai daļēji. Jā, tā ir izplūdusi, un teju vai visi teikumi sākas ar kādu no šiem vārdiem – mazināsim, veicināsim, saglabāsim, izveidosim, iedibināsim, ieviesīsim utt. Tomēr vienlaikus tas ir arī labs valdības darba dokuments, ko paši ministri varēs ievērot, bet sabiedrība – vilkt ar pirkstu līdzi un sekot tam, kas no deklarētā reāli ir paveikts. Ja deklarācijas izveide paliks tikai kā obligāts ķeksīša pasākums, kas bija jāizdara, taču deklarācijas punktus var atstāt neizpildītus, tad jaunajai Saeimai un valdībai ir nopietni jārēķinās ar sociālo spriedzi un to, ka jau pēc gada tiks vākti paraksti referendumam par Saeimas atlaišanu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS