Latvijas publiskajā telpā daudz nākas runāt par kriminālprocesiem, prokuratūru, tiesu varu, izmeklētājiem u. c. ar šo jomu saistītiem aspektiem, taču pēdējā laikā divi konkrēti gadījumi ir būtiski ietekmējuši to, kā mēs kā šīs valsts iedzīvotāji, indivīdi saredzam savu vietu valstī un kā tā spēj mūs aizsargāt.
Runa, kā jau var noprast, ir par tiesas sprieduma pasludināšanu Zolitūdes traģēdijas lietā un par Kristīnes Misānes izdošanu Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kas tā arī nenotika.
Zolitūdes traģēdija turpinās
Ieilgusī Zolitūdes traģēdijas krimināllieta bija pūžņojošs augonis, un sabiedrība bija gaidījusi, ka tas tiks ar prasmīgu ķirurga roku palīdzību izoperēts, nevis pārdurts, tādējādi tikai pavairojot bojājumus. Diemžēl ir noticis otrais. Pēc četriem Zolitūdes traģēdijas tiesas gadiem par vienīgo vainīgo atzīts būvinženieris Ivars Sergets, kam piespriesti seši gadi cietumā un kompensāciju izmaksa cietušajiem 5,5 miljonu eiro apmērā (varam tikai prognozēt, cik lielu summu izdosies piedzīt). Pārējie astoņi apsūdzētie tika attaisnoti. Vai var vainot cietušos un to piederīgos, ka pēc sprieduma pasludināšanas tie demonstratīvi atstāja tiesas zāli? Liela daļa no mums būtu rīkojusies līdzīgi.
Nebija grūti prognozēt, kāda reakcija sekoja šim spriedumam. Prokurori, apsūdzības uzturētāji pauž pārsteigumu par pirmās instances tiesas spriedumu un dievojas, ka, virzot lietu uz tiesu un uzturot apsūdzību tiesā, bijis pietiekami pierādījumu, lai apsūdzētās personas atzītu par vainīgām. Tiesneši tikmēr vaino prokurorus, jo tiesai esot bijis jāstrādā ar tiem materiāliem un pierādījumu bāzi, ar kādu uz tiesu bija nākusi prokuratūra, un aicina pagaidīt izvērsto tiesas sprieduma rakstu, kurā būs plašāk atklāta tiesas motivācija. Savukārt Valsts policija, kas veica lietas izmeklēšanu, noraida visus pārmetumus, ka savu darbu tā būtu veikusi nekvalitatīvi.
Zolitūdes traģēdijas tiesas spriedums ir tā retā reize, kad iespēju paust viedokli izmanto teju visi, sākot no cilvēka, kurš par šo notikumu uzzina, neregulāri lasot ziņas, un beidzot ar valsts augstākajām amatpersonām. Jautājums ir tik jutīgs, ka par spīti varu nošķīrumam Latvijā politiķi viens pār otru klupdami steidza paust savu vērtējumu par notikušo un aicinot uz dziļāku analīzi. Tieslietu ministram Jānim Bordānam pēc vārda azotē nekad nav jāmeklē, un, tā kā tiesas ir viņa pārraudzības jautājums (un zinot to, cik saspīlētas šobrīd ir Ģenerālprokuratūras un ministra attiecības), ministrs uzreiz pēc sprieduma pasludināšanas nāca klajā ar paziņojumu, ka būs jāiepazīstas ar tiesas norādēm par prokuratūras pieļautajām kļūdām Zolitūdes kriminālprocesa izmeklēšanā. Jāatzīst, ka Zolitūdes traģēdijas tiesas spriedums ir tā retā reize, kad mēs ieraugām tik atklātu konfrontāciju starp prokuroriem un tiesnešiem, cik atklāta vien var būt. Pārmetumu bultas, ko viena puse turpina raidīt otras virzienā, ir pārsteidzošākais konkrētās lietas izmeklēšanas sausais atlikums, un to, kurā pusē ir bijis vairāk pamatotu argumentu, mēs, visticamāk, uzzināsim, kad spriedums būs pārsūdzēts augstākā tiesu instancē.
Savdabīgu Zālamana cienīgu taktiku, komentējot tiesas spriedumu, izvēlējās augstākās valsts amatpersonas Valsts prezidents Egils Levits un Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Lavierējot un smagi neuzbrūkot nevienai no pusēm, viņi akcentēja veco Latvijas stāstu par to, ka tiesvedība mūsu valsī ir nesamērīgi ilga un šis gadījums varētu dot grūdienu tam, lai juristi un likumdevējs veiktu nepieciešamās izmaiņas, kas šo problēmu mazinātu. Iespējams, konkrētākus komentārus par Zolitūdes traģēdijas tiesas spriedumu no abām amatpersonām dzirdēsim pēc tam, kad būs publicēta sprieduma pilnā versija. Katrā ziņā tiesvedība nav galā, un pirms sešiem gadiem notikusī traģēdija no tās upuru dzīves nepagaisīs.
Kad aizbrauc jumts
Kristīnes Misānes lietas šķetināšana, līdzīgi kā Zolitūdes traģēdijas lieta, pēdējo divu mēnešu laikā ir ļāvusi paraudzīties uz Latvijas sabiedrību tās pilnā šķērsgriezumā. Diemžēl atziņas vienlaikus gan nepārsteidz, gan neiepriecina, jo skaidri parāda mūsu sabiedrības brieduma pakāpi.
Mūs ļoti viegli ir iekustināt ar emocionāliem stāstiem, un neatkarīgi no tā, kas ir to segums, seko noteikta rīcība. Šķiet, Misānes gadījums ir tas, ar kura palīdzību daudzi Latvijas iedzīvotāji vēlējās izkliegt savu sāpi par to, ka valsts ļoti bieži necīnās par saviem iedzīvotājiem. Citu valstu noziedznieki netraucēti var pamest mūsu valsti, tā arī nesagaidot tiesas sprieduma izpildi, savukārt savus pilsoņus mēs izdodam tiesāšanai kādam no saviem „lielajiem draugiem", kas pat nav Eiropas Savienības sastāvā (atcerēsimies kaut vai hakeri Denisu Čalovski, ko Latvija izdeva ASV).
Gan Kristīnes Misānes tuvinieku, gan arī sabiedrības, kas bija gatava pulcēties uz protesta akcijām, rīcību var daļēji saprast un izskaidrot. Tas, ko izskaidrot ir grūtāk, jau saistās ar Latvijas plašsaziņas līdzekļu, politiķu un amatpersonu straujo profesionālo standartu pazemināšanu. Vienpusēja informācijas pasniegšana, centieni ietekmēt otras valsts tiesu varu tā, it kā tā būtu banānu republika, liecina, ka šādos emocionāli sakāpinātos gadījumos mēs nevaram paļauties uz to, ka varas pārstāvji, neraugoties, kādu ciparu liekam pirms tās – pirmo vai ceturto, spēj saglabāt vēsu prātu un racionāli izvērtēt notiekošo. Tā vietā, šķiet, visi pēkšņi pamostas pēdējā brīdī un sabiedrības spiediena ietekmē nāk klajā ar aizvien pārgalvīgākiem tekstiem.
Viena no pārsteidzošākajām Misānes lietā līdz šim ir bijusi aizsardzības ministra Arta Pabrika reakcija. Janvārī, Misānes lietai gūstot plašu publicitāti, Pabriks mikroblogošanas vietnē Twitter rakstīja: „Šķiet, ka drīzumā abu valstu attiecības kļūs ļoti sensitīvas", ierakstu papildinot ar komentāru, ka Misānes noziegums nav īsti noziegums un kauns Dānijas tieslietu un politiskajai sistēmai. No diplomātijas (nesadusmojot pusi, no kuras rīcības ir atkarīga Misānes nākotne) ne miņas. Jau pēc nepilna mēneša Pabriks savu nostāju nebija mīkstinājis un turpināja kaunināt Dāniju, šokējoties par to, ka dāņi ignorē Latvijas Ārlietu ministrijas iesniegto notu, neatbild uz Latvijas vēstniecības Dānijā un valdības locekļu vēstulēm un lūgumiem.
Dienvidāfrika
Savu lomu Misānes sāgā nospēlēja arī „trešā valsts" – DĀR. Būsim godīgi, cik no mums, „pa diagonāli" pirmo reizi izlasot, iedomājās, ka runa ir par jauktas rases ģimeni? Cik no mums bez jautājumiem un papildu informācijas uzreiz nostājās mātes pusē? Cik no mums, neko nezinot par Dienvidāfrikas vēsturi, savā galvā uzbūra ainas ar atpalikušu trešās pasaules valsts cietumu, kurā nāksies savu atlikušo mūžu aizvadīt Kristīnei Misānei? Jāvaicā, vai visi esam bijuši mūsu ieslodzījuma vietās un redzējuši tos apstākļus, kādos uzturas Latvijas ieslodzītie? Šoreiz taisnība meklējama pa vidu, jo DĀR gadījumā mēs nevaram runāt par ekonomiski atpalikušu Āfrikas valsti, taču nav noliedzams arī tas, ka pēc aparteīda beigām valsts baltādaino cilvēku dzīve ir kļuvusi smagāka un pieaug noziegumu skaits, kuros saskatāmas rasu un etniskā naida pazīmes, kuras provocē vēlme revanšēties par koloniālisma periodā pastrādātajiem noziegumiem.
Nu jau Misānes sāgai saskatāms starpfinišs, jo pirmdien Dānijas tiesa beidzot oficiāli pieņēma lēmumu par Kristīnes Misānes izdošanu Latvijai, un Latvijā viņa varētu atgriezties jau 4. martā. Starpfinišs tādēļ, ka, līdzīgi kā Zolitūdes traģēdijas gadījumā, tiesvedība turpināsies un sabiedrības atsegtais nervs tiks ik pa laikam kairināts. Mūsu ziņā ir šos gadījumus apzināties, izvērtēt, veikt analīzi un izdarīt attiecīgus secinājumus. Vai tas notiks, uz to varam atbildēt katrs pats sev.
26.02.2020.