24 gadi pagājuši kopš 1991. gada janvārī Latvijas Tautas frontes organizētajām barikādēm, kad tūkstošiem neatkarības aizstāvju no visas Latvijas devās uz Rīgu, lai nevardarbīgas pretošanās akcijā aizsargātu Augstākās Padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus un citus stratēģiski svarīgus objektus.
Represīvais režīms, kas pats no iekšpuses bruka un juka, uz nevardarbīgu pretošanos spēja atbildēt vienīgajā valodā, kādu tas zināja, – apspiešanas un vardarbības.
Atminēties
Teju ceturtdaļgadsimts mūs šķir no barikādēm. Cilvēka dzīvē tas ir ilgs laiks. Pietiekami ilgs, lai aizmirstu, pārprastu vai nesaprastu. Jo ilgāks laika posms mūs atdala no barikādēm, jo biežāk ieskanas balsis un parādās viedokļi, kas apšauba 1991. gada janvāra notikumu nozīmību, barikādes pat dēvējot par bezjēdzīgām. Noniecinot janvāra notikumus un to nozīmi, mēs vienlaikus noniecinām arī to cilvēku piemiņu, kuri 20. janvārī un citos datumos atdeva savu dzīvību, kuri tika ievainoti un kuri no visas Latvijas saplūda Rīgā, lai cīnītos. Un cīnītos nevis par materiālām lietām, bet gan par ideju Jā, varbūt ideja bija varbūt naiva, utopiska un realitātei neatbilstoša, taču tā bija ideja, ko sabiedrība 50 gadu sevī bija nesusi, meklējot brīdi, kad tai izlauzties. Laika posmā no barikādēm līdz mūsdienām ir izaugusi cilvēku paaudze, kas sasniegusi pilngadību un uzsākusi pieaugušu cilvēku dzīvi. Tā ir brīvībā dzimušu un augušu cilvēku paaudze, brīvībā, kas tik daudziem no mums tik ilgus gadus tika liegta un par kuras izcīnīšanu, kaut arī salīdzinoši maz, tomēr tika lietas asinis.
Jau pirms četriem gadiem šajā pašā rubrikā rakstīju, ka pēdējā laikā sabiedrībā ir kļuvis populāri paust negatīvu attieksmi pret savu valsti. To dara gan šeit dzīvojošie, gan tie, kuri Latviju dažādu iemeslu dēļ ir pametuši. Uzliekam Latvijas kartes kontūrai virsū politiķu vai savu finansiālo problēmu masku un tad to kļūst pavisam viegli lamāt, aizmirstot, ka šo valsti un tās nākotni veido katrs no mums. Gadu gaitā šīs domas nav mainījušās. Jā, nereti politiķi, ieslīgstot ķīviņos par varu un zaudējot pavedienus, kas valsti varētu novest uz attīstības ceļa, var raisīt asociāciju, ka viss, kas valstī noticis slikts, ir noticis bez mūsu ietekmes. Joprojām ir spēcīgi izteikta „es" un „valsts" vai „viņi", nevis „es=valsts" izjūta, kādai mūsos būtu jāmājo.
Draudi
Tolaik arī rakstīju, ka, par laimi, nedzīvojam laikā, kad neatkarības pastāvēšanas un nosargāšanas vārdā ir jāziedo sava dzīvība. Diemžēl, pašreizējā ārpolitiskajā situācijā, kad Eiropā notiek militārs konflikts un terora draudi sasnieguši vienu no augstākajām atzīmēm, mēs vairs nevaram tik viegli ļauties miera baložu laišanai un olīvzaru vizināšanai. Ziņu aģentūras Bloomberg, apkopojot pētnieku, dažādu nozaru ekspertu un investoru viedokļus, veidotajā Pesimisma ceļvedī Latvija, Lietuva un Igaunija ir izcelta kā viens no 2015. gada potenciālajiem karstajiem punktiem. Pamatojums tam ir vienkāršs – nevar izslēgt, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins šogad varētu turpināt aktīvi pārbaudīt NATO modrību, tostarp Krievijas gaisa spēku lidmašīnām intensīvi veicot nu jau pierastos lidojumus no Kaļiņingradas vai uz to ļoti tuvu Baltijas valstu ārējām robežām. Netiek izslēgts, ka Putins kā ieroci savā labā izmantos Latvijā un Igaunijā dzīvojošo krievvalodīgo sabiedrības daļu, tādējādi cenšoties destabilizēt situāciju Baltijas valstīs.
Esmu ticies un runājis ar vairākiem desmitiem cilvēku, kas 1991. gada janvārī devās uz barikādēm. Ir divi teikumi, kas tai vai citā interpretācijā šajās sarunās atkārtojas no reizes uz reizi, proti: „Nevarēju palikt malā un nebraukt" un „Par savu dzīvību nebaidījos". Mūsdienās ārpolitiskā situācija aizvien biežāk liek tvarstīt dažādus pieņēmumus, vilkt paralēles un meklēt atbildes uz svarīgiem jautājumiem, lai gan bieži vien dziļi iekšienē nevēlamies nedz uz tiem atbildēt, nedz paši dzirdēt šīs atbildes. Viens no jautājumiem, ko arī pats bieži vien intervijās esmu uzdevis sarunbiedriem, ir šāds – ja rastos situācija, ka Latvijas neatkarību atkal vajadzētu aizstāvēt, vai jūs to darītu? Lielā daļā, jo īpaši no to vidus, kuri paši devās uz barikādēm, esmu saklausījis nepārprotamu – jā, taču ir bijušas arī situācijas, ka cilvēks pēc šāda jautājuma uzdošanas aizdomājas un beigās nosaka – diezin vai.
Aizstāvēsim?
Jauniešu vidū šādu atbildi var dzirdēt visai bieži. Ar ko tas skaidrojams? Uz šo jautājumu vislabāk spēs atbildēt katrs pats, taču var ieskicēt dažus galvenos iemeslus. 1991. gadā cilvēki centās aizstāvēt to, kas viņiem ilgu laiku bija atņemts, – savu neatkarīgu valsti. Nu mēs vairāk nekā 20 gadu šajā valstī esam padzīvojuši, un, acīmredzot, dažiem tas valsts ideāls, kas eksistē galvā, nesaskan ar to reālo valsti, kādā dzīvojam. Ja reiz tā, kādēļ cīnīties par to, kas tev īsti nemaz nepatīk? Otrs būtisks apstāklis ir globalizācijas uzvaras gājiens. Globalizācija ir viens no tiem procesiem, kas vienlaikus darbojas vairākos virzienos – mākslā, kultūrā, ekonomikā, biznesā, izglītībā, darbaspēka un cilvēku kustībā utt. Ja tev ir vaļā visa plašā pasaule, kādēļ pieķerties kādam konkrētam zemes pleķim? Dzīvo ar domu – „kur ir labi, tur ir mana dzimtene". Visbeidzot, trešais vērā ņemamais iemesls sakņojas tajā, ka modernajā sabiedrībā individuālisms ir uzvarējis kolektīvismu. Ja pats negūsti labumu, kādēļ tev rauties sabiedrības labā? Mūsdienās cilvēku ir grūti pārliecināt, kādēļ viņam būtu jānoliek galva, cīnoties par valsti vai dažādām ārvalstu līderu lielummānijas uzplūdos radītām abstraktām idejām par dominanci.
Būtu liekulīgi uzņemties moralizētāja lomu un nosodīt visus, kas godīgi atbild, ka nevēlētos par savas dzīvības cenu aizstāvēt šo valsti. Ne visi ir spējīgi uz bezierunu patriotismu un likt savu dzīvību svaru kausos. Ne visi uzskata, ka karš, lai cik cilvēku un Dieva priekšā attaisnojami būtu tā mērķi, ir vienīgais veids, kā noregulēt kādu konfliktu. Ne visi latvieši uzskata, ka viņi ir Latvijai parādā. Šai cilvēku grupai, īpaši izdalot jauniešus, ir lieki apelēt, ka daudzi uz barikādēm devās tieši viņu, kā arī viņu bērnu un bērnubērnu dēļ. Lai visiem cilvēkiem, kas veido mūsu tautu un nāciju, uz zemeslodes būtu vieta, kuru viņi ar lepnumu varētu saukt par savu. Kā rāda vēsture, tautas, kam nav savas zemes, ir nolemtas smagam bāreņu liktenim.