Pirms nedēļas pēc ilgstošas cīņas ar vēzi no dzīves šķīrās Venecuēlas prezidents Ugo Čavess. Vienas no trūcīgākajām Dienvidamerikas valstīm prezidents vienmēr pasaules sabiedrībā ir raisījis pretrunīgu viedokli, jo katrs viņa runā, rīcībā, lēmumos varēja sameklēt kaut ko, kas piesaista vai atgrūž.
Nav noslēpums, ka daudzviet Eiropā un Rietumvalstīs kopumā valda nedaudz aizmiglots priekšstats par sociālismu un komunismu, kas vairāk tiek aplūkoti teorijas, ne prakses līmenī. Daudzi prestižāko universitāšu sociālo zinātņu pirmo kursu studenti, guvuši pirmo nopietno ieskatu Marksa un citu komunisma teorētiķu darbos, labprāt pieņem šīs ideoloģijas pozitīvo vēsti, kurā uzsvars tiek likts uz vienlīdzību un tādu sabiedrību, kurā nevalda mantiskas vai šķiru attiecības. Iepretim kapitālisma nestajam postam, nabadzībai, sabiedrības noslāņošanās procesam un citām negatīvajām mūsdienu sabiedrības blaknēm šādas idejas tiešām spēj aizraut, tādēļ nav jābrīnās par to, ka sociālisma un komunisma idejas par spīti ideoloģijas utopiskajam raksturam ik pa laikam atdzimst ar jaunu sparu, taču materializēties nespēj. Jaunieši Če Gevaras T kreklos un Mao Dzeduna naģenēs ir viena no cilvēku grupām, kas pagājušajā nedēļā zaudēja vienu no saviem iedvesmas avotiem, jo Čavesa dzīvesstāsts sevī iemieso sapni par cilvēku, kurš nav nācis no privileģētas sabiedrības grupas, ir sarīkojis revolūciju un valsts apvērsumu, asi vērsies pret imperiālismu, „pūstošo kapitālismu" un „parazītisko buržuāziju", vārdos un darbos vēršoties pret analfabētismu, slimībām, nabadzības raisītajām problēmām, iestājies par sociāli nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju interesēm. Tiesa, līdz tādām valstīm kā Latvija Ugo Čavesa vārds vairāk atbalsojās reizēs, kad viņš ar kādu skaļāku runu vai interviju bija nodevis sutu kārtējam Rietumvalsts vadītājam vai paudis viedokli par „rietumu imperiālistu globālajiem tīkojumiem". Šajā ziņā vislielāko publicitāti izpelnījās viņa rīcība 2008. gadā ANO ģenerālajā asamblejā, kur viņš uzstājās dienu pēc toreizējā ASV prezidenta Džordža Buša. Būdams katolis, Čavess pārkrustījās, teikdams, ka vakar te uzstājies pats velns, tādēļ joprojām jūtama sēra smaka. Tiesa, pēc gada, kad prezidenta amatā bija stājies Baraks Obama, sēra smārds no ASV, pēc Čavesa domām, ir bijis jūtams mazāk. Šādas Čavesa dzīves epizodes noteikti silda sirdi daudziem, kas, kā jau minēju, iebilst pret globalizāciju, kapitālismu, kā arī ASV un sabiedroto militārajām akcijām, lai neteiktu – kariem, daudzviet pasaulē.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 13.03.2013.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS