Gluži kā Ziemassvētki, valsts budžets notiek vienreiz gadā, un, gluži kā gadījumā ar Ziemassvētkiem, arī budžetam ir gaidīšanas laiks. Tiesa, tas tiek aizvadīts mazāk apcerīgi un mierīgi, gluži otrādi, budžeta veidošanas laiks ir piepildīts ar strīdiem, cīņu par lielāka kumosa izcīnīšanu savai nozarei, dažādu pretrunīgu prognožu izteikšanu utt. Turpinot svētku metaforu, var teikt, ka budžets ir Ziemassvētki, kuros neviens no dāvanas saņēmējiem, lai cik jauna un spīdīga tā būtu, nav apmierināts, jo vienmēr varēja vēlēties kaut ko labāku un lielāku. Protams, gadās arī tā, ka dāvanas ir draņķīgas. Valdība vakar aiz slēgtām durvīm noplēsa kārtējo lapiņu adventa kalendārā, apstiprinot nākamā gada valsts budžetu, ko jau šodien plānots iesniegt Saeimā.
Ceļā uz bezdeficīta budžetu
Finanšu ministrijas publiskotajā anotācijā bija norādīts, ka budžeta likumprojekts nodrošina Māstrihtas kritēriju izpildi, kas paredz, ka valsts budžeta deficīts gadā nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un valsts parāda attiecība pret IKP nedrīkst pārsniegt 60%, līdz ar to varam priecāties, ka pret ES esam savu pienākumu izpildījuši.
Likumprojekts par valsts budžetu liecina, ka valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi nākamgad prognozēti 7,253 miljardu eiro apmērā, bet izdevumi – 7,471 miljarda eiro apmērā.
Salīdzinājumā ar 2014. gada plānu nākamgad paredzēts ieņēmumu palielinājums 208,6 miljonu eiro apmērā, bet izdevumu palielinājums – 283,3 miljonu eiro apmērā.
Nākamā gada budžetā deficīts plānots 1% no IKP jeb 217,961 miljons eiro. Budžets veidots, prognozējot IKP pieaugumu nākamgad par 2,8% jeb 25,366 miljardu eiro apmērā.
Ministru prezidente un vairāki ministri jau ir pauduši paziņojumus, ka nākamā gada valsts budžetā ir izpildīti priekšvēlēšanu solījumi, un izrādījuši pat nelielu izbrīnu, ka budžetu tik viegli izdevies valdībā pieņemt, sabalansējot visu ministriju vajadzības. Tas tiesa, jo citus gadus budžeta veidošanas process ir bijis smagnējāks un asāks nekā šoreiz.
Sociālais partneris dumpojas
Tradicionāli uz gada beigām, kad tiek spriests par valsts budžetu, iespītējas Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), pat neatminos, kad tā pēdējo reizi būtu bijusi apmierināta ar valdības piedāvāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) sadali pašvaldībām. Kādu brīdi papukstējusi, LPS tomēr vakar parakstīja nākamā gada valsts budžeta vienošanās-domstarpību protokolu, atstājot atsevišķus jautājumus nesaskaņotus, taču, kā pagājušajā svētdienā varēja pārliecināties LTV1 raidījuma „De facto" sižetā, viedokļu atšķirības ir ne tikai LPS un valdībai, bet arī pašā LPS iekšienē. Virspusēji strīds ir par IIN sadalījumu, tas šoreiz ir bijis kā pēdējais piliens, kas jau ilgu laiku nemierīgo atšķirīgo LPS sastāvā esošo pašvaldību bišu spietu nupat, nupat draud sašķelt. Problēma sakņojas apstāklī, ka Latvijas pašvaldības gan pēc teritorijas, gan iedzīvotāju skaita, gan ekonomiskās attīstības ir ļoti atšķirīgas, līdz ar to tās nespēj vienoties par kopīgiem pasākumiem, jo tas, kas ir labs vienam, nav vairs tik labs otram. Piemērs ir jau minētais IIN sadalījums starp valsti un pašvaldībām. Kaut arī noteiktais dalījums 80% (pašvaldībām) un 20% (valstij) neapmierina nevienu pašvaldību, situācija mainās brīdī, kad valsts sarukušos pašvaldību ieņēmumus sāk dotēt. Bagātās pašvaldības un daļa valsts nozīmes pilsētu šajā procesā ir zaudētājas un līdz ar to visskaļāk iebilst.
Šis konflikts uzskatos par IIN sadales principu jau ir radījis situāciju, ka nepietiekamu savu interešu pārstāvniecības dēļ lielie novadi nolēmuši veidot Reģionālo attīstības centru apvienību, ko izveidot varētu jau šonedēļ. Kaut gan tā pagaidām darbosies LPS ietvaros, var diezgan droši prognozēt, ka, ja LPS arī turpmāk nespēs panākt visu pašvaldību interešu ievērošanu, šādi separātiski veidojumi radīsies aizvien biežāk. Nākamie rindā aiz lielajiem novadiem varētu būt mazie, par kuriem arī visai bieži tiek piemirsts, dalot valsts investīcijas. Jāpiebilst, ka, piemēram, Rīgai ar LPS jau ilgu laiku ir „mīl", „nemīl" attiecības, jo vienu gadu Rīga izstājas no LPS, bet citu – atkal tajā iestājas.
Prognozes
Neapmierinātību ar to, kā tiek sadalīta budžeta nauda un kādām jomām tā dota, ir pauduši arī citi sociālie partneri, un savas balsis ir pacēluši vairāki eksperti, tostarp Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kas jau ir norādījis, ka nākamā gada valsts budžeta veidošana ir saistīta ar vairākiem riskiem. Arī citus gadus Latvijas Bankas prognozes attiecībā uz dažādiem makroekonomikas rādītājiem ir bijušas pat būtiski atšķirīgas no Finanšu ministrijas un valdības piedāvātajām. Latvijas Bankas prezidents nav vairījies kritizēt vienu vai otru valdības iniciatīvu. Šķiet, tā ir noticis arī šoreiz. Latvijas Banka parasti proponē piesardzību, zemāku prognožu noteikšanu utt., taču valdībai, kuras ministriem diendienā jāsaņem spiediens no dažādām budžeta iestāžu darbinieku arodbiedrībām, pašvaldībām un to organizācijām, kā arī sabiedrības grupām, jācenšas izlavierēt tā, lai vilks (sabiedrība) būtu paēdis un kaza (valsts) paliktu dzīva, respektīvi, nesabruktu zem savu parādsaistību nastas.
Viens no Rimšēviča minētajiem riskiem ir valdības prognozētais inflācijas līmenis 2015. gadam. Pēc viņa teiktā, nākamā gada budžetā plānotais 2,4% inflācijas līmenis tika plānots, ņemot vērā augustā pieejamos datus, un šī prognoze šobrīd ir pārāk augsta, Latvijas Banka nākamajā gadā sagaida inflāciju 1,4% apmērā. Saglabājot budžetā kļūdainu inflācijas prognozi, plānots, ka tiks ieņemti papildu 30 miljoni eiro, kas faktiski var arī neparādīties un līdz ar to negatīvi atsaukties uz budžeta deficītu.
Šobrīd valsts budžets vēl tikai mēro ceļu no Ministru kabineta uz Saeimu, kur jaunais parlamentāriešu sasaukums to šķetinās pa savam. Ir skaidrs, ka daudzas prognozes neapstiprināsies, jo ir pārāk daudz faktoru, kas ietekmē katru budžeta pozīciju, un nevar izslēgt situāciju, ka budžeta izdevumus neparedzētu sarežģījumu dēļ nepieciešams būtiski paaugstināt. No otras puses, ir svarīgi, lai sabiedrība zinātu, kādēļ un par ko tā maksā nodokļus un cik efektīvi budžeta līdzekļi tiek izlietoti. Vai tie tiek ieguldīti valsts izaugsmē un attīstībā vai notrallināti pasākumos, no kuriem atdeve ir tikai dažiem to īstenotājiem un „pietuvinātajām personām". Es ceru, ka mēs kādreiz arī sagaidīsim brīdi, kad premjers ar lepnumu, bez liekuļošanas finanšu ministra portfelī iestūķēto papīra blāķi pirms nešanas uz Saeimu varēs nosaukt par attīstības, nevis galu savilkšanas budžetu.