Domājot par to, kādu virsrakstu likt šim rakstam, pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija „Britu paģiras", jo Jāņu diena ar smagām galvas un vēdera sāpēm atnāca ne tikai lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, bet arī britiem, kas dienu iepriekš referendumā bija nobalsojuši par izstāšanos no Eiropas Savienības. Atšķirībā no līgotājiem, kuriem nepatīkamās sajūtas vairāk radīja nesamērīgi liels alkohola un pārtikas patēriņš, britiem tās raisīja tieši referenduma rezultāti un notikumi, kas sekoja rezultātu pasludināšanai.
Diemžēl līdz paģirām vēl visi nav tikuši, jo tas nozīmētu, ka kaitīgās vielas pamazām pamet organismu un sāk atgriezties skaidrais saprāts. Daļa britu vēl dzīvo skurbulī, par ko liecina līdz šim slēptas, bet pēc referenduma jau atklātas ksenofobiskās sabiedrības daļas izpausmes, ko uz savas ādas nākas izbaudīt arī mūsu tautiešiem, kurus nu aicina pakot koferus un doties uz turieni, no kurienes nākuši.
Konservatīvo „Troņu spēles"
Par to, kas tad īsti notika 2016. gada 23. jūnijā, vēl ilgi veiks pētījumus, rakstīs grāmatas, veiks padziļinātu analīzi un droši vien arī ar to būs par maz, lai mēs iegūtu pilnīgu ainu. Virspusēji raugoties, atbildība par referendumu, kura rezultāts ir ietekmējis lietu kārtību ne tikai Eiropas Savienībā, bet jau globālā līmenī, gulstas uz britu Konservatīvo partiju, kurā notiekošo vairāki politikas apskatnieki visai trāpīgi salīdzina ar Džordža Martina grāmatu sērijā „Dziesma par uguni un ledu" un uz tās motīviem veidotajā populārajā seriāla „Troņu spēles" norisošajām asiņainajām intrigām. Līdzšinējais partijas līderis un premjers Deivids Kamerons jau vairākus gadus iepriekš flirtēja ar iedzīvotājiem, piedāvājot ideju par referenduma sarīkošanu, aktīvi kritizēja ES politiku vairākos jautājumos un skaļi paziņoja, ka Eiropai ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, lai nodrošinātu pārmaiņām pielāgoties spējīgāku un atvērtāku Eiropu, kurā tiktu ievērotas visu dalībvalstu intereses. Toreiz britu premjera teiktajam uzgavilēja arī Latvija, jo bieži nenākas dzirdēt, ka viena no ES lielā četrinieka valstīm atzīst, ka pastāv dažādu ātrumu ES un šādu praksi nepieciešams izbeigt. Kamerons arī iestājās par lielāku varas decentralizāciju ES, sakot, ka varai no Briseles jāplūst atpakaļ uz dalībvalstīm. Arī šādiem tekstiem mēs uzgavilējām, varbūt pat tā īsti neiedziļinoties, ka tie vairāk tiek teikti iekšējam Lielbritānijas patēriņam, ne pārējai pasaulei. Kamerons savos centienos saglabāt nelokāmā un veiksmīgā labumu izsitēja no ES tēlu, diemžēl pats sevi iedzina stūrī, un jau visai drīz kļuva skaidrs, ka referendums par izstāšanos no ES no vienkāršas, gaisā virmojošas idejas ir kļuvis par realitāti, no kuras atkāpties vairs nevar. Taču arī tad premjers dzīvoja ar maldīgu pārliecību, ka britu vairākums nobalsos par palikšanu. Tas, ko viņš neierēķināja, bija referenduma tuvums laika izteiksmē bēgļu krīzei, kā arī dunči mugurā no paša partijas biedriem – bijušā Londonas mēra Borisa Džonsona, kura pārmešanās „par izstāšanos" nometnē nāca negaidot, un tieslietu ministra Maikla Gova. Analoģijas ar „Troņu spēlēm" tikai nostiprina pagājušās nedēļa notikumi, kad cīņā par Konservatīvās partijas līdera un līdz ar to arī premjera amatu Borisu Džonsonu, gluži tāpat kā viņš bija izrīkojies ar Kameronu, ņēma un uzmeta Maikls Govs. Laikā, kad Lielbritānijai pēc tās vēsturiskā balsojuma būtu nopietni jāstrādā pie tā, kā izstāšanos no ES padarīt valstij pēc iespējas mazāk sāpīgu, ir iestājies varas vakuums, ko pastiprina aktīvākā „Brexit" atbalstītāja Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītāja Naidžela Farāža aizvakardienas paziņojums par atkāpšanos no amata, jo lielais mērķis esot sasniegts. Sanāk tā, ka gan referenduma rosinātājs, gan lielākie „Brexit" atbalstītāji noiet no skatuves un atbildību, kā arī praktisko darbu, kas saistīts ar izstāšanos no ES, uzgrūž citiem. Šī gan ir tikai redzamā publiskās politikas daļa, taču ir arī neredzamā, un par to, kādi procesi ir norisinājušies „Brexit" aizkulisēs, varam tikai taustīties un nodoties minējumiem. Ar kādu mērķi Džordžs Soross, kura britu mārciņas graušanas pasākumus Lielbritānijas iedzīvotāji vēl labi atminas, neilgi pirms balsojuma nāca klajā ar publisku paziņojumu, ka, izstājoties no ES, būtiski cietīs valsts ekonomika? Ar kādu mērķi mediju magnāts Ruperts Mērdoks pastarpināti caur sev piederošo bulvārpresi un televīziju atbalstīja izstāšanos? Nesen gan noplūda informācija, ka iemesls, kādēļ Borisam Džonsonam vajadzēja noiet no trases, bija tieši Mērdoka nepatika pret bijušo Londonas mēru.
Skumji, ka liela daļa Lielbritānijas iedzīvotāju pret savu gribu tika ierauti šajās „Troņu spēlēs", tā īsti neapjaušot, ka ar viņiem tiek manipulēts, barojot tos ar melīgu informāciju. Ko vērti vien bija „Brexit" kampaņas autobusi ar uzrakstu, ka Apvienotā Karaliste nedēļā ES ieskaita 350 000 mārciņu, ko citādi varētu ieguldīt pašu valsts veselības aprūpes sistēmā! Izrādījās, ka gan minētā summa ir krietni pārspīlēta un Lielbritānija, ko tur slēpt, gluži kā Latvija atpakaļ saņem krietni vien vairāk, nekā iemaksā ES budžetā, kā arī šo naudu veselības aprūpei neviens atvēlēt pat negrasās.
Trauksmes zvans ES
„Brexit" ir lielā ES mācību stunda, taču vai ES kaut ko no tās būs mācījusies? Pirmais, ko vajadzētu apzināties, ir fakts, ka sabiedrība jūtas atsvešināta no varas un lēmumu pieņemšanas procesa. Par to mēs Latvijā nemitīgi esam runājuši, taču nu šī problēma ir izgaismojusies uz plašākas skatuves. Kādu brīdi var iet pret sabiedrības vairākuma uzskatiem un gribu, taču vienā brīdī var nākt belziens atpakaļ, un šķiet, ka nupat, nupat ES dalībvalstīs ir sasniegta kritiskā masa, kad vadzim jālūst. Politiskais diskurss Eiropā radikalizējas, taču vaina nav meklējama tikai pašos radikālajos politiskajos spēkos, bet gan ES līderu attieksmē pret procesiem, vai tie būtu saistīti ar ekonomiskas dabas jautājumiem, migrāciju vai kādiem citiem. Lielbritānijas piemērs demonstrē, ka sabiedrības vairākumu ir iespējams viegli motivēt un mobilizēt, ja vairāku gadu garumā ir radīts pateicīgs sociāli politiskais fons un ar „pareizajiem" argumentiem cilvēki var pat nobalsot paši pret savām interesēm. Ceru, ka arī Latvijas politiķi rūpīgi sekoja līdzi „Brexit" kampaņas aktivitātēm un izdarīja pareizos secinājumus, lai mācīties varētu no citu valstu kļūdām.
Nobeidzot rakstu uz vieglākas nots, varam būt priecīgi: lai arī daudzos gadījumos izsvērt „Brexit" ieguvumus un zaudējumus šobrīd ir visai grūti, vismaz viens neapstrīdams ieguvējs ir viegli identificējams, un tas ir Valdis Dombrovskis, kuram pēc referenduma papildu jau šā brīža ES viceprezidenta pienākumiem Žans Klods Junkers uzticējis demisionējušā britu eirokomisāra Džonatana Hila atbildības jomu – ES finanšu pakalpojumus. Lielisks kāpiens pa karjeras kāpnēm, nebūsim skaudīgi, lai Valdim veicas, apvienot amatus.