Šā gada rudeni pasaulē spilgti iekrāsojuši protesti, un nekas neliecina, ka tie varētu iet mazumā. Honkongā ielās jau kopš vasaras norisinās protesta akcijas, kurās iedzīvotāji pauž neapmierinātību pret ierosināto likumu, kas ļautu izdot kontinentālajai Ķīnai aizdomās turētos par noziegumiem. Maskavā, Pēterburgā un citviet Krievijā cilvēki izgāja ielās, lai iestātos par godīgām municipālajām vēlēšanām, bet tagad tas tiek darīts, aicinot atbrīvot nepamatoti aizturētos un sodītos protesta akciju dalībniekus. Taču aktīvāk šobrīd izjūtam protestus, kas saistīti ar klimata pārmaiņu radītajām negatīvajām sekām.
Arī šopirmdien vairāku pasaules valstu pilsētās, ievadot klimata protestu nedēļu, norisinājās globālās kustības „Dumpis pret izmiršanu" organizētas klimata aizstāvju protesta akcijas, kas rezultējās ar dažu desmitu to dalībnieku aizturēšanu. Līdzīgi kā citu akciju organizatori arī „Dumpis pret izmiršanu" pievērš uzmanību klimata pārmaiņu problemātikai un nosoda nacionālo valdību un globālās sabiedrības vājos vai pat neeksistējošos centienus ierobežot klimata pārmaiņu cēloņus. Protams, smagākie pārmetumi tiek tieši valdībām, kuras nepilda pašu iepriekš dotos solījumus un uzņemtās saistības un imitē rīcību, rīkojot dažādus samitus, konferences, pēc kurām sausais atlikums ir vien izdzertās kafijas krūzītes un papīru kaudzes.
Pretrunīgā jauniete
Ne bez ārēju apstākļu ietekmes šobrīd par klimata pārmaiņu globālās diskusijas seju ir kļuvusi 16 gadu vecā zviedriete Grēta Tūnberga, kas vienlaikus, šķiet, ir gan apbrīnotākais, gan ienīstākais cilvēks uz mūsu planētas. Plašāka sabiedrība šo seju pirmo reizi ieraudzīja pirms pāris nedēļām, kad Grēta uzstājās ANO klimata samitā Ņujorkā, pasaules līderiem asi pārmetot jaunās paaudzes nodošanu un rūpēšanos nevis par nākotni, bet par naudu. Komiski vērot situācijas, kad pieauguši, citkārt ieturēti un labi audzināti cilvēki dažu sekunžu laikā nolaižas līdz sētas puišeļu un meiteņu līmenim un ar putām uz lūpām gāž visus pasaulīgos pārmetumus pār 16 gadu vecās, sabiedriski aktīvās un ar garīgās attīstības traucējumiem sirgstošās meitenes galvu. Dažbrīd, lasot vai klausoties viņai veltītos apvainojumus, šķiet, ka runa ir par Hitleru vai Staļinu, nevis bērnu, kurš nekādu noziegumu nav izdarījis.
Protams, ir viegli saskatīt šīs nepatikas iemeslus. Daļa no Grētas skeptiķiem, maigi izsakoties, vispār netic tam, ka cilvēka darbības uz šīs planētas jebkādā izmērāmā veidā atstāj ietekmi uz klimatu, līdz ar to nav nepieciešami nedz Kioto protokoli, nedz Parīzes nolīgumi, jo tajos iekļautie pasākumi tāpat neko nedod – vēl vairāk, tie met sprunguļus daudzu valstu tautsaimniecības attīstībā, jo dažas desmitgades tīri labi vēl varam dzīvot, kūpinot atmosfērā neatjaunojamos vai lēni atjaunojamos dabas resursus, nedomājot par rītdienu.
Grēta nepatīk arī lielai daļai cilvēku, kuri apzinās, ka klimata pārmaiņas ir reālas un šo pārmaiņu negatīvās sekas ir veicinājusi cilvēces negausība un dzīvošana ar Ludviga XV devīzi, ka mūsu mūžam pietiks, bet pēc mums – kaut ūdens plūdi (nemaz tik nereāls šis scenārijs daudzām piekrastes pilsētām vairs nešķiet). Vienlaikus viņi Grētu Tūnbergu uztver kā sabiedrisko attiecību produktu, no kura ir liela brēka (liels pašlabums Grētas ģimenei un tām aprindām, kas viņu promotē), bet vilnas ir visai maz, jo par spīti skaļajiem izteikumiem par to, ka iepriekšējās paaudzes visām nākamajām ir nolaupījušas dzīvošanai piemērotus apstākļus uz zemeslodes, reāli pielietojami risinājumi netiek piedāvāti (un būtu arī dīvaini tos prasīt no sešpadsmitgadīgas meitenes).
Turpinot uzskaitījumu ar Grētas nelabvēļiem, nav noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem nepatīk uzklausīt pārmetumus, pie tam uzklausīt tos no gados jaunāka. Sociālās normas nekur nav pazudušas – bērniem nav jājaucas vecāku darīšanās – vismaz tā daudzi traktē Grētas un viņas vēstījumu tālāk nesošo jauniešu aktivitātes.
Ar sniega piku pret globālo sasilšanu
Kā jau minēju, Grēta Tūnberga ir polarizējoša personība. „Nedraugu" viņai ir daudz, taču arī atbalstītāju netrūkst, par ko liecina viņas masveidīgās akcijas daudzviet pasaulē, ko jau var dēvēt par kustību. Cilvēku uz planētas kļūst aizvien vairāk, apdzīvotības blīvums pieaug, un nav noliedzams, ka, cilvēcei iekarojot aizvien jaunu dzīves telpu centienos nodrošināt pēc iespējas labāku dzīves kvalitāti, Zemes resurss tiek noplicināts. Tas atstāj ietekmi uz klimatu, ko visi patērējam. Lielākās domstarpības ir par to, cik liela ir šī ietekme. Klimata pētnieku aprindās, ja runājam par zinātni un pētniecību, ir konsenss (daži atkritēji gan ir pieteikušies), ka cilvēka loma ir būtiska un to nepieciešams mazināt, radot mazāku CO2 piesārņojumu, dzīvojot tā, lai patērētu mazāk, bet pārstrādātu vairāk, saglabājot floras un faunas daudzveidību utt. Cīnītāju ar klimata pārmaiņām pozīciju stiprina arī tas, ka viņu frontes pretējā pusē redzamākie aktīvisti ir tādi kā ASV senators Džeimss Inhofs, kas klimata pārmaiņas un globālo sasilšanu pirms četriem gadiem „atspēkoja", ienesot Senāta zālē sniega piku. Lieta darīta.
Ikvienam roka būs jāpieliek
Klimata pārmaiņas un to radītā globālā ietekme ir pārāk komplicēts jautājums, lai to vienkāršotu, ļautos emocijām un balstītu uz paaudžu konfliktu, sak', jums vecajiem saule jau rietā, bet mums jaunajiem uz šīs piesārņotās planētas vēl jādzīvo. Šāds antagonisms neveicina saskares punktu veidošanos. Centieni mazināt klimata pārmaiņas nav jābalsta uz sešpadsmitgadīgas meitenes pleciem, pielūdzot to kā dievību, un šī meitene nav arī jāizmanto kā pretarguments un bubulis, kādēļ aktīva rīcība nav nepieciešama. Ja klimata pārmaiņas identificējam kā problēmu, nevis dzīvojam, pārmetot krustu un paļaujoties, ka visi zinātnieku aprēķini ir greizi, ir jāsaprot, ka tā ir globāla problēma, kas paģērē visas pasaules sabiedrības aktīvu rīcību, jo cīņā ar klimata pārmaiņām diemžēl viens nav karotājs.
09.10.2019.