Jaunās valdības veidošana, kas, kā jau prognozēts, prasīja pāris mēnešu, šķiet, ir iegājusi finiša taisnē, taču tās izveidē netrūkst „ziepju operām" raksturīgu elementu.
Esošās (un, domājams, arī nākamās) koalīcijas partneru sarunas radīja un turpina radīt apjausmu, ka esam atgriezušies 15-20 gadu senā pagātnē, kad runas par jaunu ministru, premjera biedru amatu jeb, lietojot Pāvila Rozīša „Ceplī" minēto precīzo apzīmējumu „direktoriņu, rīkotāju", bija neatņemama katras jaunās valdības izveides sastāvdaļa.
Iepriekšējo valdību izveidē partijas vismaz centās maskēt savu cīņu par amatiem un ietekmi valdībā, šobrīd pat tas vairs nenotiek, un tieši amatu dalīšana, nevis valdības veicamie darbi, ir izvirzījusies priekšplānā. Šķita, ka tie laiki aizgājuši uz neatgriešanos, jo līdz šim ministriju skaits gadu gaitā ir sarucis. Izrādās, nekā nebija, nostalģija pēc aizgājušajiem laikiem joprojām dzīva.
Par laimi, partijas ātri vien atģidās, ka to reitingi šobrīd nav tik spoži, lai sabiedrību kaitinātu ar kaut ko tik nepopulāru kā Ministru prezidenta biedra amats vai jaunas ministrijas.
Rūgtums saglabājas
Par lielāko ampelēšanos valdības izveidē līdz šim gādāja „Vienotība", kuras frakcija, acīmredzot, vēloties pierādīt, ka partijas steliņģi gluži vai lūst no piemērotu kadru pārbagātības, uz katru no trim vakantajiem ministru amatiem Māra Kučinska veidotajā valdībā izvērtēja pat divus kandidātus. Dīvaini Kučinska valdības veidošanas kontekstā bija arī partijas līderes Solvitas Āboltiņas paziņojumi par to, ka „Vienotība" dedzīgi cīnīsies par pensionāru interesēm. Pārējie koalīcijas partneri pēc šiem paziņojumiem skaidri nojauš, ka pēc valdības izveides no „Vienotības" vadītās Labklājības ministrijas uz valdības sēdēm nāks ne viens vien finansiāli ietilpīgs pieprasījums. Zinot to, ka „Vienotība" bija vienīgā no trim koalīcijas partneriem, kas valdības veidošanas sarunās zaudēja (sešu ministriju vietā – piecas, pie tam ne visas cerētās), nebūtu pārsteigts, ka plaši izskanējušajiem minējumiem par to, ka partija atspēlējoties varētu torpedēt jauno valdību, ir zināms pamats.
Par izklaidi gādā arī NA un ZZS. Apzinoties to, ka demogrāfiskā situācija Latvijā nav iepriecinoša, vēl vairāk, ir pamats apgalvojumam, ka mēs kā nācija izmirstam, ir labi saprotama vēlme uzlabot šo situāciju, taču diezin vai NA ieteikums par demogrāfijas ministrijas izveidi bija īstais ceļš, kā to darīt. Arī uzstāšana uz Dzintara Rasnača, kas izpelnījies plašu kritiku, paturēšanu tieslietu ministra amatā diezin vai bija tālredzīgs NA lēmums.
ZZS un Aivars Lembergs, kā viens no redzamākajiem valdības veidotājiem, tikmēr izbauda starmešu gaismas un aprod ar jauno situāciju, kad, sporta terminoloģiju lietojot, jāspēlē vairs nevis no otrā, bet pirmā numura. Tiesa, jaunā situācija uzliek lielāku atbildību, un līdzšinējā pieredze rāda, ka arī ZZS ministru kolektīvs ne vienmēr ir spējis būt vienots. Īpaši brīvdomīgs mēdz būt veselības ministrs Guntis Belēvičs, kas jau vairākkārt ir konfliktējis ne tikai ar citu partiju nozaru ministriem, bet arī ar savējās.
Lielākais izaicinājums
Arī pēc izveides un, domājams, apstiprināšanas 11. februārī vieglas dienas jaunajai valdībai netiek solītas. Lielākā ārpolitiskā un iekšpolitiskā aktualitāte būs bēgļu jautājuma risināšana. Latvijas politiķiem beidzot ir tā lieliskā iespēja mācīties vairs ne tik daudz no savām, cik no citu kļūdām. Ne viena vien iepriekš spēcīga politiķa atbalsts sabiedrībā ir nobraucis pagrabā tikai tādēļ vien, ka viņa/viņas viedoklis un konkrēta rīcība bēgļu jautājumā nav pa prātam aktīvākajām sabiedrības grupām. Arī „Vienotība", kas šobrīd piedzīvo smagāko krīzi savas pastāvēšanas laikā, ne vienu vien procentu ir izsējusi tikai tādēļ vien, ka aktīvi iestājās – pat ievietoja reklāmas televīzijā – par bēgļu uzņemšanu. Jaungads Ķelnē un vēlāk atklātībā nākušie fakti par līdzīgiem iepriekš noklusētiem gadījumiem citviet Eiropā ir bijis kā realitātes sarūpēts sitiens pa žokli. Jau janvārī daudzu politiķu (tikai ne Vācijas kancleres Angelas Merkeles) retorika mainījās, un arī Latvijas politiskajā spicē nāca atklāsme, ka masveida migrantu uzņemšana ES valstīs bez iespējas tos pārbaudīt un, kā izrādās, arī kontrolēt tomēr nav bijusi laba doma. Taisnības labad gan jāsaka, ka daudzu Latvijas politiķu, tostarp arī demisionējušās premjeres Laimdotas Straujumas vismaz vārdos paustā pozīcija gan pirms, gan pēc Ķelnes gadījuma bija, ka ES īstenotā bēgļu politika ir nepareiza, un Latvija bija viena no tām valstīm, kuras visasāk iestājās pret nekonstitucionālā kvotu principa ieviešanu. Tiesa, tas netraucēja iet Briseles pavadā un tai pašai Straujumai ik reizes atgādināt, ka mums ir jābūt solidāriem ar pārējām valstīm. 776 bēgļu uzņemšana (kaut arī nepopulārs solis) ir viegli „sagremojams". Jaunās valdības lielākais pārbaudījums būs spēja iebilst pret jaunajām iniciatīvām, par kurām tiek runāts kopš pagājušā gada, proti, ieviest bēgļu sadalē starp ES dalībvalstīm pastāvīgu mehānismu. Saskaņā ar Latvijas Eiropas Parlamenta deputātu teikto, Eiropas Komisija bēgļu sadalīšanas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm pastāvīgā mehānisma projektu piedāvās jau šomēnes. Šāda mehānisma iedarbināšana nozīmētu to, ka Latvija „piespiedu solidaritātes" vārdā katru gadu uzņemtu noteiktu skaitu bēgļu.
Ir skaidrs, ka aizejošā Straujumas valdība nebūs tā, kas formulēs Latvijas viedokli šajā jautājumā. Šis pienākums, ja vien 11. februāra Saeimas balsojumā par valdības apstiprināšanu viss noritēs gludi, gulsies uz Māri Kučinski un viņa vadīto Ministru kabinetu.
Janvāra nogalē Māris Kučinskis pauda apņēmību Eiropā aizstāvēt pozīciju, ka Latvija jaunus bēgļus uzņemt nevar, un tā esot ne tikai viņa, bet gan visu koalīcijas partneru pozīcija. Spēja veiksmīgi aizstāvēt šo pozīciju būs pirmais nopietnais valdības eksāmens, protams, ja valdība tad jau būs apstiprināta.