Latvijas gadumijas „brīnuma" gaidas ir koalīcijas (nevēlos to saukt par valdošo, jo valdīt tā īsti neviens nevēlas, vien baudīt varas sniegtos labumus) nespēja atrast valdības vadītāju, tā vietā ar nopērta kucēna acīm raugoties uz Valsts prezidentu –
„Raimond, izlīdzi, lūdzu".
Šo „brīnumu" droši vien vēl turpināsim gaidīt arī tuvākā mēneša laikā, vaicājot, vai politiskās partijas maz pašas ir sapratušas, ka to izveides mērķis ir cīņa par politisko varu un tās īstenošana, kas sevī ietver arī valdības izveidi un vadīšanu, nevis lēta teātra spēlēšanu.
Krietni vien interesantāks 2016. gads solās būt divās Latviju tieši ietekmējošās lielvalstīs – ASV un Krievijā. Kaut arī mēs sevi jo-projām negribīgi tomēr uzskatām par eiropiešiem, notikumi ASV un vēl lielākā mērā Krievijā atstāj tiešu ietekmi uz daudziem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā. Šī iemesla dēļ ir svarīgi sekot līdzi tam, kas notiek mūsu kaimiņos un aiz Atlantijas okeāna.
Krievijai 2016. gads lielā mērā būs izšķirošs. Pat tie iedzīvotāji, kuri ikdienā patērē Kremļa kontrolēto plašsaziņas līdzekļu sarūpēto informāciju, būs pamanījuši, ka daudzu raidījumu saturs, kaut arī piepušķotā veidā, tomēr ir veltīts sankciju tēmai. Dažkārt tas pat iegūst nedaudz komisku nokrāsu, piemēram, aicinājums Krievijas iedzīvotājiem vairāk atgriezties pie „saknēm", tas ir, mazdārziņu kultūras. To, ka tas saistīts ar pārtikas produkcijas importa aizliegumu, neviens gan nesaka, tā vietā uzsverot, ka jāēd pašu dārzos izaudzētais (vai jāmirst badā).
Diemžēl tautai sankcijas jāizjūt dubultā, jo Krievijas elite, kas vienlaikus ir gan politiskā, gan ekonomiskā, nevēlas atteikties no saviem gadu gaitā izkarotajiem labumiem, tādēļ visiem spēkiem cenšas sankciju smagumu pārnest uz vienkāršajiem cilvēkiem. To, ka arī tautai ir savs mērs, sāk pierādīt aizvien biežāki neapmierinātības uzliesmojumi, kā, piemēram, tālbraucēju protesta akcijas. Varai pietuvināto svars sarūkošas ekonomikas apstākļos ir kļuvis par smagu. Ilgstoši šāda situācija turpināties vairs nevarēs, un arī acis aizmālēt ar žilbinošajiem panākumiem Sīrijas frontē un dūres kratīšanu pret Turciju tautas sakarsušos prātus nomierināt nebūs iespējams, vēl jo vairāk apstākļos, kad arī prezidenta Putina tuvāko lokā parādās šķelšanās.
Ja Krievijas agonija un drosmīgās sejas rādīšana, kaut gan tautas dzīves apstākļi strauji pasliktinās, būs viss, ko no austrumu kaimiņa šogad sagaidīsim, daudz interesantāki notikumi risināsies otrpus okeānam, kur finiša taisnē ieies cīņa par vienu no ietekmīgākajiem amatiem pasaulē – ASV prezidenta amatu. Šobrīd aptauju dati uzrāda vairākus līderus, taču šajā priekšvēlēšanu fāzē par konkrētību vēl grūti runāt.
Jāpiebilst, ka ASV sabiedriskās domas aptauju pētīšana nav tik viegla lieta, kā, piemēram, Latvijā, kur mums ar vienkāršiem grafikiem parāda, ka Jāni pozitīvi vērtē 31%, Pēteri – 12%, bet par Annu savas balsis atdotu 47%. ASV prezidenta amata kandidātiem ir svarīgs gan atbalsts partiju reģistrēto biedru vidū, gan nacionālais atbalsts, jo pirms lielās kaujas par amatu, kas jau gadsimtiem ilgi ir bijusi starp vienu republikāņu prezidenta kandidātu un vienu kandidātu, kas nāk no demokrātu nometnes, ir jāizcīna ne mazums sīkāku cīņu pret pašu partijas biedriem. Ja mums šķiet, ka Latvijā sociologi un statistiķi (redzamākie – Arnis Kaktiņš un Aigars Freimanis) ir kļuvuši teju par visu zinošo orākulu iemiesojumu, vajag paraudzīties, cik tālu šī joma ir attīstīta ASV, kur cilvēku politiskā noskaņojuma mērīšanai pietrūkst vien implanta viņu smadzenēs. To gan var izskaidrot ar nerimtīgu vēlēšanu ciklu, kas bez pārspīlējuma ilgst no vienām prezidenta vēlēšanām līdz nākamajām.
2016. gada prezidenta vēlēšanas būs interesantas vairāku aspektu dēļ. Sabiedriskais noskaņojums jau vairāku gadu garumā liecina par to, ka vidusmēra vēlētājs ir noguris no „ierastās politikas", kuru raksturo daudz sarežģītu runu, bet maz darba. Daļēji ar to ir skaidrojami trīs republikāņu kandidātu – Donalda Trampa, Teda Kruza un Bena Kārsona – panākumi aptaujās. Visi trīs (un jo īpaši Tramps) netiek uztverti kā, tautas valodā runājot, establišmenta jeb partijas politiskās elites sastāvdaļa – drīzāk pat kā tās pretpols. Mums no okeāna otras puses var likties dīvaini daudzi no Donalda Trampa paziņojumiem, piemēram, aizliegums musulmaņiem (pat tiem, kas ir ASV pilsoņi un piedalās tās armijas sastāvā militārajās misijās ārpus valsts robežām) iebraukt valstī vai visu meksikāņu nodēvēšana par noziedzniekiem, taču elektorātam, no kura liela daļa labprāt sabumbotu pasaku tēla Aladina uz pasaules kartes neeksistējošo dzimteni, prezidenta kandidāts, kurš runā to, ko domā, un par saviem izteikumiem, lai cik melīgi vai absurdi tie šķistu, nekad neatvainojas, ir kā malks svaiga gaisa.
Republikāņu flangā šobrīd prezidenta amata kandidātu skaits joprojām ir rakstāms ar diviem cipariem, bet demokrāti ir apstājušies pie trim, no kuriem reāli uz amatu pretendē divi. Lai gan, ja paklausās Latvijas ziņu kanālu sniegto informāciju un mūsu politologu teikto, ir šķietams konsenss, ka demokrātu kandidāts jau ir noteikts (un tā ir Hilarija Klintone), aizmirstot par Vermontas senatoru Bernardu jeb Bērniju Sandersu. Šāda aizmiršana nav nejauša, jo arī pašai demokrātu partijai Sanderss ir neērts kandidāts. Arī viņš ir anti establišmenta cilvēks, un partijas organizatoriskās struktūras pat neslēpti lobē Klintones kandidatūru. Bērniju Sandersu, kas līdz pagājušajam gadam nebija saistīts ar kādu no divām centrālajām ASV partijām, viņa politiskie oponenti dēvē par sociālistu, lai gan viņa politiskā un ekonomiskā platforma pēc Eiropas partiju mērauklas būtu vairāk centriska, bet dažās valstīs – pat labēja. Viņa uzstāšanās pret Volstrītas baņķieriem mahinatoriem, veselības aprūpes reformu, minimālās algas celšanu un citiem pasākumiem nav ērti sarunu temati politiskajās debatēs, tādēļ šobrīd šis kandidāts, kura kampaņa balstās tikai uz mazajiem individuālajiem ziedojumiem, kurus snieguši aptuveni seši miljoni iedzīvotāju, tik bieži neparādās nedz ASV, nedz Eiropas lielākajos plašsaziņas līdzekļos, taču par spīti tam aptaujās viņš daudz no Klintones neatpaliek. Vēlētos ticēt, ka tautas balss būs izšķirošā, taču Sandersa ceļā liktie šķēršļi kādā brīdī var izrādīties viņam nepārvarami, un mēs iegūsim divu „drošo" kandidātu dueli – Klintone pret Tedu Kruzu vai arī kādu citu mazāk populistisku, taču neizteiksmīgāku republikāņu kandidātu, kurš tā vai citādi neradīs nopietnu konkurenci Hilarijai Klintonei.