Esam aizvadījuši ļoti savādu gadu. Gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā ir bijusi plūstošo smilšu sajūta. Laikam tieši šīs plūstošās smiltis arī simbolizē alkas pēc daudzajām vārdos pat neizteiktajām pārmaiņām, pēc kādām cilvēki daudzās valstīs ir alkuši.
Vienubrīd (valdības krišanas Latvijā, Brexit, ASV prezidenta vēlēšanu u. c. notikumu kontekstā) šķita, ka vietā būtu hrestomātiskais teiciens, kas liecina par revolucionārās situācijas nobriešanu, proti, „kad augšas vairs negrib, bet apakšas vairs nevar dzīvot pa vecam", taču man nav īstas pārliecības par augšu negribīgumu un apakšu nevarīgumu. Daudzi no procesiem pat drīzāk šķita augstākas varas vadīti, nekā mīksto zinātņu empīriskajos pētījumos balstīti. Kārtējo reizi socioloģijai tika dots smags trieciens, noliekot to ja ne gluži uz pseidozinātnes pakāpiena, tad tuvu kafijas biezumos zīlējošiem pesteļotājiem noteikti. Ja īstenotos tas, ko prognozēja sabiedriskās domas aptaujas, Brexit būtu izgāzies un par ASV 45. prezidentu pirmo reizi kļūtu sieviete. Par ko liecina šīs kļūdas? Pirmkārt, to, ka cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne, nekā mēs to vēlamies atzīt, un ne visu ir iespējams prognozēt, izmantojot matemātiskas formulas. Otrkārt, klišejiskie teksti par plaisām, aizām, bezdibeņiem varnešu un tautas vidū nav bijušas vien tukšas skaņas. Tā ir realitāte, un agrāk vai vēlāk kādam tajā plaisā bija jāiegāžas.
Jaungada uzrunas
2016. gada notikumu kontekstā ar interesi gaidīju gan Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, gan Ministru prezidenta Māra Kučinska Jaungada uzrunas. To, ka būs savādāk, nekā citus gadus, varēja pamanīt jau no pirmajām uzrunu sekundēm. Raimonds Vējonis tā vietā, lai uzrunu teiktu, salstot ārā, bija atgriezies iekštelpās un nosēdinājis līdzās kundzi Ivetu, kurai nebija tikai dekoratīva funkcija, jo tautu uzrunāja abi. Vairāki politologi jau ir norādījuši, ka šī nebija valstsvīra tēlu raisoša runa, taču, manuprāt, riskantais solis ar diviem runātājiem tikai nostiprināja prezidenta vienkāršo, tautai pieejamo un, lai piedod eksprezidents Bērziņš, saprotamo tēlu. Mums jāsāk atradināties no domas par Valsts prezidentu, kuram, ja neskaita pāris amata uzliktu privilēģiju, ir tikai reprezentatīva funkcija, salīdzināt ar Kārli Ulmani, kura vadības stils bija autoritārs. Jaungada uzrunu uzdevums ir nemelojot nomierināt tautu un raisīt pārliecību, ka, lai kāds ir bijis aizvadītais gads, nākamajā viss būs labi. Valsts prezidentam ar kundzi savā uzrunā to lielākoties izdevās sasniegt.
Lielāku konkrētību, skarbākus un motivējošākus tekstus parasti varam gaidīt no premjeru runām. Līdzīgi kā Valsts prezidents arī Māris Kučinskis izvēlējās spiest uz intīmu gaisotni. Fonā kamīns, bet pats daļēji atmetis formālo stilu (novilkta žakete, bet ne kaklasaite). Jau no pirmajiem mirkļiem bija skaidrs, ka, lai gan kokaina, premjera uzruna būs saturiskāka un konkrētāka. Premjers pieskārās konkrētiem valdības veiktajiem darbiem, kā, piemēram, reformas veselības aprūpē un izglītībā. Netika apiets arī laika izteiksmē nesenais budžeta veidošanas periods ar klupieniem ar izmaiņām nodokļu sistēmā. Grūti teikt, cik liela daļa no teiktā bija izkalkulēta un cik – paša Māra Kučinska iekšējās izjūtas, taču kopumā uzruna, pat neraugoties uz nelielu spēli uz potenciālo pašvaldību vēlētāju, atstāja labu iespaidu, jo īpaši tās nobeigums: „Latvijas valsts nav nedz tās prezidents, nedz premjers, nedz deputāti. Latvijas valsts esam mēs visi kopā. Visi kopā neatkarīgi no tā, kurā Latvijas vai pasaules malā mēs dzīvojam, neatkarīgi no tā, kādā valodā mēs runājam mājās. Atmiņas, šaubas, nākotnes cerības, arī vilšanās un prieks – ja tas viss ir saistīts ar Latviju, tad droši sauciet sevi par savējiem! Katrai balsij ir jābūt sadzirdētai, ja tajā izskan cerība par savu valsti, savu Latviju." Skaisti un iedvesmojoši teikts, taču būtiskākais jautājums ir par to, kā ikviens no mums šajā tekstā pausto iemieso ikdienā.
Mācības nav
Ja premjers vismaz Jaungada uzrunā bija centies (kaut stīvi) tomēr atklāti runāt ar sabiedrību un formāli atvainoties par politiķu sastrādāto, ne visi viņa pārstāvētajā partijā ir saņēmuši vēstījumu. Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule patlaban draud kļūt par lielāko enkuru ZZS kaklā. Ja par pašas EP deputātes rīcības motīviem nav jāšaubās, viņas pārstāvētā politiskā spēka motivācija šobrīd nav izprotama, jo trūkst gan vienotas nostājas, gan skaidras rīcības. Vienu dienu, komentējot Ivetas Grigules balsojumu pret EP pieņemto rezolūciju saistībā ar cīņu pret Krievijas un teroristisko organizāciju īstenoto propagandu, premjers Māris Kučinskis izteikumos ir nesaudzīgs: „Viņa ir pārkāpusi visas robežas, ko vien varēja pārkāpt", „Nav nekāda pamata uzskatīt, ka viņa aizstāv tās intereses, ko aizstāv Latvijas valsts", rosinot Griguli izslēgt no partijas, bet jau visai drīz ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis paziņo, ka EP deputātes izslēgšanu no partijas valdē nav vērts izskatīt, jo ir saprotams, ka viņu tāpat neizslēgs, un vispār – valde domā vienu, bet premjers – pavisam ko citu.
Šajā situācijā nav skaidrs, kas ZZS diskreditē vairāk – Grigule, kas jau sen darbojas tikai un vienīgi savu interešu vadīta, par Latvijas iedzīvotājiem atceroties vien valsts svētkos, izsūtot viņiem (ko tur slēpt) patiešām skaistas un kvalitatīvi izgatavotas kartītes, vai Brigmanis, kam par ZZS pārstāvošās politiķes brīvsoļiem Eiropā nospļauties, vai Kučinskis, kura viedoklis, kaut arī viņš ir trešā augstākā amatpersona valstī, ZZS frakcijas līderim nešķiet pat diskusijas vērts. Šis ir tikai viens piemērs, taču tas, manuprāt, visai precīzi iezīmē simptomus, kas cilvēkiem liek teikt „man pietiek – vajag pārmaiņas!" un cīņā par šīm pārmaiņām dažkārt pat rīkoties pretēji savām interesēm.
04.01.2017.