Rudens nule kā sācies, bet partijas pamatlīnijās ir jau vienojušās par to, kāds būs nākamā gada budžets. Neticami. Jo īpaši tādēļ, ka vēl nesenā atmiņā ir lielās kolīzijas ar 2019. gada budžeta apstiprināšanu, kuras gan daļēji veicināja ieilgušais Krišjāņa Kariņa valdības veidošanas process.
Ar 2020. gada budžeta izstrādi pagaidām, šķiet, viss iet gludi. Ministru kabinets 13. septembrī vienojās par papildu finansējuma piešķiršanu noteiktiem prioritārajiem pasākumiem nākamā gada valsts budžetā.
Lielāks neapliekamais minimums
Koalīcija ir vienojusies, ka atbalstīs paaugstināt maksimālo gada diferencēto neapliekamo minimumu no 2020. gada līdz 300 eiro mēnesī (valsts budžetam šis pasākums izmaksās 32 miljonus eiro). Aiznākamajā – 2021. – gadā diferencēto neapliekamo minimumu plānots paaugstināt līdz 400 eiro mēnesī, vēl pēc gada – līdz 500 eiro.
Kā zināms, tautsaimniecības ekspertu, politiķu un darba devēju vidū ik pa laikam raisās diskusija par to, kurš no pasākumiem atstāj labvēlīgāku ietekmi – neapliekamā minimuma paaugstināšana vai minimālās algas celšana. Šobrīd ir skaidrs, ka valdība plāno raudzīties abos virzienos, jo ir konceptuāls atbalsts minimālo algu no 2021. gada paaugstināt līdz 500 eiro, par ko nav sajūsmā liela daļa uzņēmēju, kuri nodarbina lielākoties mazkvalificētus darbiniekus.
Naudas vairāk, bet vai pietiek visiem?
Ministriju prioritārajiem pasākumiem kopumā nākamā gada budžetā plānots piešķirt 192,4 miljonus eiro. Kopējā katlā pamanāmākie ir Veselības ministrijas prioritātēm piešķirtie 50 miljoni eiro, tostarp 43 miljoni paredzēti mediķu algām, par ko līdz šim notikušas karstas diskusijas. Tiesa, ministrija mediķu algām prasīja trīs reizes vairāk – 120 miljonus eiro.
Prioritāšu sarakstā ir arī Izglītības un zinātnes ministrijas prasītie 8 miljoni eiro un vēl 23 miljoni eiro, lai no 2019. gada 1. septembra palielinātu pedagogu zemākās mēneša darba algas likmi līdz 750 eiro. Izglītības un zinātnes darbinieki ar savai jomai piešķirto pielikumu ir apmierināti, savukārt veselības aprūpē strādājošie to vērtē kā nepietiekamu, jo jaunā valdība neturpina iepriekšējās doto solījumu 2020. gadā palielināt atalgojumu par 20% (VM prasītie 120 miljoni eiro). Paši mediķi uzsver, ka viņu algas nav konkurētspējīgas, pat ja raugāmies uz Igauniju un Lietuvu, kur jaunie ārsti par slodzi saņem teju divas reizes lielāku atalgojumu. Nevienam nav noslēpums, ka medicīnas darbinieku atalgojums ir primārais iemesls ārstu aizplūšanai no Latvijas, kas saasina jau tā akūto ārstu trūkuma jautājumu gan lielajos attīstības centros, gan reģionos.
Sociālos tīklus pirms dažām dienām aplidoja video no valdības sēdes, kurā Latvijas Māsu asociācijas viceprezidente Ilze Ortveina emocionālā, cieņu raisošā runā atgādināja par medicīnas māsu trūkumu Latvijā.
Nezinu, vai 40 miljonu piešķiršanu nozares darbinieku atalgojuma celšanai var vērtēt kā plāksteri vai fundamentālu nozares problēmu risinājumu, taču visas pazīmes liecina, ka veselības aprūpes nozarei nepieciešams kas vairāk par kārtējo naudas injekciju. To, šķiet, apzinās arī Krišjānis Kariņš, kas norādīja, ka līdz ar naudas piešķīrumu jāsakārto veselības aprūpes sistēma kopumā. Priekšnosacījums sistēmas sakārtošanai, viņaprāt, ir administratīvi teritoriālā reforma, kas ļaus plānot reformas gan veselības aprūpes, gan izglītības jomā. To, vai izmaiņas Latvijas kartē sev līdzi nesīs arī citas pārmaiņas, varam tikai minēt.
Pabalstīt vai atbalstīt?
Pastarpināti ar budžetu ir saistīts labklājības ministres Ramonas Petravičas ierosinājums mainīt bezdarbnieka pabalstu izmaksas kārtību. Ministre šajās dienās ir piedāvājusi līdzšinējo deviņu mēnešu vietā bezdarbnieka pabalstu no nākamā gada maksāt vien astoņus mēnešus. Pirmos divus mēnešus pabalsts būtu 100% apmērā no piešķirtā pabalsta, nākamos divus – 75% apmērā, nākamos divus – 50%, bet pēdējos divus – 45% apmērā.
Jau uzreiz pēc šī priekšlikuma izteikšanas tas ir guvis pretrunīgu vērtējumu. Pēc ministres domām, pabalsta izmaksas termiņa un apmēra samazinājums, iespējams, motivēs cilvēkus ātrāk atgriezties darba tirgū. Darbaroku trūkums gan nav bijusi vienīgā motivācija, kas likusi pievērsties šādām izmaiņām. Plānots, ka, samazinot bezdarbnieka pabalstus, budžetā 2020. gadā ieripos papildu 12 miljoni eiro, kurus varētu novirzīt minimālo pensiju celšanai.
Skan saprātīgi. Lai kā ikdienā dzirdam žēlabas par lielo bezdarbu, asi jūtams darbaspēka trūkums, un atsevišķu nozaru darbība (kā, piemēram, būvniecības) bez ievestā darbaspēka vairs nav iedomājama. Labklājības ministrijas (LM) un citu ministriju skatījumā šādos apstākļos ļaut vietējiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem zvilnēt vairākus mēnešus bez darba nav mērķtiecīgi, tādēļ rodas šis vienādojums – mazāks pabalsts un īsāks tā izmaksas termiņš = ātrāka atgriešanās darba tirgū. Tiesa, sociālajiem partneriem šāds priekšlikums ir bijis pārsteigums, jo ar viņiem valdība to nav apspriedusi. Protams, darba devēji pret šo priekšlikumu neiebilst un to pat atbalsta, savukārt arodbiedrības un tās pārstāvošās organizācijas lielu sajūsmu neizrāda. Arodbiedrības saistībā ar plānotajām izmaiņām pabalstu izmaksā aktualizē arī būtisku jautājumu – ja tiek mainīta pabalstu izmaksas kārtība, būtu jāmainās arī sociālajām iemaksām vai vismaz ietaupītie 12 miljoni eiro jāiegulda strādājošajos.
Arī ekonomisti, piemēram, „Luminor" bankas pārstāvis Pēteris Strautiņš apšauba LM idejas lietderību, jo situācijā, kad Latvijas ekonomikā vērojams izaugsmes tempu kritums, nepieciešams lielāks patēriņš. Mazinot darbiniekos drošības izjūtu par savu ekonomisko drošību, tiks panākts pretējs efekts.
Šis noteikti ir pretrunīgi vērtējams priekšlikums, un argumentus vienas vai otras puses viedoklim nav grūti atrast. Valdībai un Saeimai būs jāizlemj, kuras puses argumenti, tostarp ekonomiskie, ir pārliecinošāki.
18.09.2019.