„Es zinu, ka cilvēka dzīve ir īsa, bet vienmēr dzīvoju ar tādu cerību, ka manai tautai būs saules mūžs. Mani nebiedē manas dzīvības laicīgums, taču nepanesama liekas tautas dzīvības zaudēšana. Bet, ja te zālē sēž kāds, kas jau grib dalīt mūsu mantu, tad ieteicu mazliet pagaidīt – mēs vēl elpojam, šī ir mūsu pēdējā iespēja izdzīvot, un mēs to izmantosim."
Šos vārdus pirms 25 gadiem 4. maijā, diskutējot par Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācijas projektu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, teica Augstākās Padomes deputāts, rakstnieks Alberts Bels, kas debatēs uzstājās uzreiz aiz Alfrēda Rubika. Bela teiktais bija asā kontrastā Rubika tehnokrātiskajai runai, kurā Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs centās baidīt ar buržuāziskās iekārtas restaurāciju, kas apdraud darbaļaudis, un vēlējās pierādīt, ka padomju ideāliem Latvijā ir dziļas (jau 1917. gada novembrī neokupētajā Latvijas teritorijā bija radīta Padomju Latvija un Iskolata republika kļuva par pirmo latviešu tautas valstisko veidojumu) un spēcīgas saknes, kuras nekrietnā LTF cenšas nocirst. Sevišķi cinisks, zinot patiesos vēstures notikumus, bija Rubika izteikums, ka nepamatots ir apgalvojums, ka 1940. gada 14. un 15. jūlija vēlēšanas notikušas terora apstākļos, bet vēlēšanu rezultāti viltoti. Alfrēds Rubiks šos apgalvojumus saistīja vien ar sakāpinātām emocijām. Ja okupācijas spēka klātbūtne un vairāk nekā 100% nobalsojušo tiek uzskatītas par neietekmētām un godīgām vēlēšanām, nav jābrīnās, ka Rubiks līdz pat pēdējam ir palicis uzticīgs sociālisma ideāliem.
Tiesa, ne viss Rubika 4. maija uzrunā ir uztverams ar ironiju un vērtējams caur viņa vēlmi saglabāt tā laika valsts iekārtu, kas nodrošināja arī viņa pašsaglabāšanos. Kā jau drīz pierādījās, visai pravietiski bija A. Rubika vārdi, ka „mēs pārāk vieglprātīgi svaidāmies ar vārdiem „privatizācija" un „denacionalizācija". Vai mēs skaidri apzināmies, cik akciju glabājas Rietumu baņķieru seifos uz mūsu fabrikām, dzīvojamajiem namiem, zemi?". Liela daļa no tā īpašuma, kas sociālismā it kā piederēja tautai (praksē gan situācija bija cita), mainoties valsts iekārtai, nonāca to cilvēku īpašumā, kuri bija „pietuvināti karalim" un prata izmantot kontaktu ietekmi un, ko tur slēpt, savu apķērību. Tā vietā, lai padomju materiālo mantojumu izmantotu kā bāzi tālākai attīstībai, aptuveni 10 gadu Latvija dzīvoja pēc vienkāršās formulas „pērc-pārdod" un „laupi jau salaupīto".
Ar laika atkāpi, protams, ir viegli nosodīt un mācīt tos, kuri tolaik tika pie varas un vai nu paši piedalījās daudzās no mežonīgā kapitālisma „orģijām", vai arī nespēja tās kavēt. Jāsaprot, ka tobrīd būtiskākais, uz ko tiecāmies, bija neatkarība. Cilvēkam, kurš ieslēgts važās, pirmā doma ir no tām atbrīvoties, nevis prātot, ko viņš pēc to nomešanas ēdīs un kur dzīvos. Tā arī Atmodas laikā pamatvirziens, uz ko tiekties, bija viens, otršķirīgu (pēc tā laika mērauklas) jautājumu risināšanu atstājot uz vēlāku laiku. Kad pamatmērķis sasniegts – neatkarība izcīnīta, sarodas ne viens vien gadījuma cilvēks un laimes meklētājs, kas, kaut arī pats baļķi nav nesis, pie talkas zupas bļodas klāt tikt vēlas. Atminēsimies kaut vai ārzemju latviešu invāziju, kuri (daži – asinsbalss saukti, citi – oportūnisma dzīti) devās uz Latviju, lai palīdzētu celt jauno valsti. Daudzi no viņu ieteikumiem un piedāvātajām reformām nebija dzīvotspējīgi posttotalitārajā augsnē. Iespējams, tas arī ir bijis daudzu Latvijas bēdu un nelaimju cēlonis –
pārāk daudz demokrātijas un kapitālisma pārāk īsā laikposmā. Fundamentāla valsts iekārtas nomaiņa ir pielīdzināma šoka terapijai, un Latvijas iedzīvotāji ir bijuši tie pacienti, kuriem šī terapija uz savas ādas bija jāizbauda. Daudzi bija spiesti to saņemt atkārtoti, jo viņi pieredzēja arī pirmās brīvvalsts krišanu.
Šobrīd mēs varam viedi spriedelēt, kā vajadzēja labāk, taču jāapzinās, ka, pieņemot 4. maija deklarāciju, daudzi Augstākās Padomes deputāti jutās līdzīgi kā 1918. gada 18. novembrī Tautas padomes locekļi. Neatkarība ir pasludināta, taču vai to izdosies nosargāt? Brīvības cīņas pierādīja, ka to varam, pat ja mūsu valstiskums jau pēc nedaudz vairāk nekā 20 gadiem aprāvās. Mūsu kopīgais otrais mēģinājums dzīvot neatkarīgā valstī ilgst jau 25 gadus. Tas iedrošina, kaut arī daudzi steigs oponēt, ka pēdējos gados Latvija uz emigrācijas rēķina pati sev nolaiž asinis.
Pārlasot 4. maija AP sēdes stenogrammu, atkal skats aizķērās pie Alberta Bela runas, kurā ir vieta, ko vienlīdz labi varam piemērot gan situācijai 1990. gadā, gan mūsdienām: „Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur tauta novesta tik nožēlojamā stāvoklī? Arī no Latvijas valstiskuma ir palikuši tikai kauli, tie ir nospīdzināto un aizvesto kauli, tie ir nomocīto un kritušo kauli. Latvijā nav kārtīgas pārtikas dzīvajiem un nav arī miera mirušajiem. Vai ir vēl kāda zeme Eiropā, kur oficiāli apgāna kapus? Latvija šodien ir tāda zeme. Blakus tam, kas tautu sargāja, rok tagad to, kas tautu kāva."