Tetovējumu vēsture iesniedzas 12 000 gadu senā pagātnē, akmens laikmetā, kad dažādas kultūras un tautas neatkarīgi cita no citas tos lietoja identifikācijai vai arī medicīniskām manipulācijām.
Ar tiem greznojās senās Ēģiptes priesterienes, romieši un grieķi tā iezīmēja vergus un noziedzniekus, tetovējās arī leģionāri. Arheologi arī Dienvidamerikā atraduši indiāņu mūmijas, kuru ādu klāj mākslinieciski zīmējumi. Dajaku tautā Borneo salā karotājs, kurš bija nogalinājis ienaidnieku, saņēma tetovējumu uz rokas, tā sakot – ordeni uz ādas. Sieviešu tetovējumi norādīja viņu māku, piemēram, prasmi aust audumus –
tie paaugstināja iespēju izdevīgi apprecēties. Jaunzēlandes senajiem iedzīvotājiem maoriem viņu "mokko", kā tie dēvē tetovējumus, ir svēti. Katrai dzimtai ir savi musturi un figūras, tie stāsta par senču vēsturi, rāda piederību ciltij un stāvokli, daudziem maori tetovējumi reizē ir pase, dzimšanas apliecība un ģimenes fotoalbums. Arī daudzas Eiropas tautas lietoja tetovējumus. Eiropā vecākie tetovējumi saglabājušies uz pirms 5400 gadiem bojāgājuša, kalnu ledājā iesaluša cilvēka ādas. Viņa ķermeni sedz 61 no vienkāršām ģeometriskām figūrām sastāvošs zīmējums, visi atrodas akupunktūras centru tuvumā. Pāvests Adriāns I (VIII gs.) tos aizliedza, un šādi ķermeņa rotājumi tika aizmirsti. Pēc 1000 gadiem, 1774. gadā, angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks ekspedīcijā pa dienvidu jūrām sastapās ar tetovētiem cilvēkiem un no Taiti salas uz Angliju atveda salinieku ar krāšņu ķermeņa zīmējumu un tetovēšanas mākslas nosaukumu vietējā valodā – "tatau". Tetovējumi kļuva populāri vispirms jūrnieku vidē, tie kļuva par veidu šādi atzīmēt piedzīvoto. Šī māksla iepatikās arī augstāko slāņu pārstāvjiem, kuri gan netetovējās paši, bet kā mākslas darbus izrādīja savu vergu un kalpu izrotātos ķermeņus. Tetovēšana bija roku darbs, bet 1890. gadā Toms O'Reilijs izgudroja elektrisku tetovējamo mašīnu, un zīmējumi uz ķermeņa kļuva populāri visos iedzīvotāju slāņos, tos labprāt demonstrēja arī "bagātie un skaistie". Ilgus gadus tetovējumi ne tuvu nebija tik populāri kā mūsu dienās, tikai septiņdesmitajos gados lēnām zuda aizspriedumi, un seno mākslu sāka atkal lietot, vispirms jau panki un rokenrola mūziķi.
EGILS JUCEVIČS
10.03.2023.