Kad cilvēki sāka kuģot gan pa upēm, gan jūrām un okeāniem, sākās arī meklējumi pēc īsākā ceļa, kā sasniegt iecerēto mērķi.
Iespējams, pats senākais paņēmiens bija – kuģus, tolaik tikai lielākas laivas, pārvilkt pa sauszemi no vienas upes citā. Tā jau II gs. tika veikts „Dzintara ceļš", Daugavas augštecē laivas pārvelkot uz Dņepras baseina upēm un tālāk kuģojot uz Melno jūru. Nākamā ideja bija savienot vēlamos punktus ar raktu kanālu. Tipisks piemērs ir 168 km garais Suecas kanāls, kas savieno Sarkano jūru ar Vidusjūru. Jau Ēģiptes faraons Senuserts III 1878. g. p. m. ē. sāka būvēt kanālu, lai savienotu Nīlu ar Sarkano jūru, izveidojot nepārtrauktu kuģu ceļu. Persiešu valdnieks Dārijs I, 500. g. p. m. ē. iekarojis Ēģiptes zemes, kanālu paplašināja, taču pēc gadsimtiem tas tika aizmirsts. Nākamie iekarotāji – arābi – 642. gadā to atjaunoja, bet kalifs Mansurs drīz lika to aizbērt – izdevīgāki bija tirdzniecības ceļi, kas veda tieši uz kalifa zemēm. XVI gs. te valdīja Osmaņu impērija; Venēcijas tirgotāji, vēloties iegūt īsāku ceļu uz Āziju, mudināja impērijas varasvīrus kanālu atjaunot, tika pat izstrādāts darbu plāns, bet ar to arī viss beidzās. Ideju par kanālu apsvēra Napoleons I – tas pavērtu ceļu viņa tālākām militārām kampaņām, taču inženieris Žaks Lepērs viņu no tā atrunāja. Lepērs uzskatīja (viņa aprēķini gan izrādījās kļūdaini), ka Sarkanās jūras līmenis ir augstāks par Vidusjūras līmeni, tāpēc ūdens, ieplūstot Vidusjūrā, appludinās Nīlas deltu un Aleksandriju. XIX gs. otrajā pusē Eiropas koloniālās valstis atkal atcerējās ideju par kanālu pāri Suecas zemes šaurumam – kārdinoša bija iespēja iegūt ātrāku tirdzniecības ceļu uz Āziju un Āfrikas austrumiem, un tā laika tehniskais līmenis beidzot ļāva sapni realizēt. Ar kanāla ideju aizrāvās Francijas konsuls Ēģiptē, enerģisks uzņēmējs un piedzīvojumu meklētājs Ferdinands de Lesepss. Projektam bija jāpārvar neiedomājami šķēršļi, viņam bija vajadzīga spēja pārliecināt neticīgos, sagādāt nepieciešamo naudu, pārvarēt nelabvēļu intrigas un beigu beigās – veiksme. Desmit darba gadi, 600 mlj. franku, 120 000 smagos darba apstākļos un lielā karstumā mirušo strādnieku – un 1869. gadā, svinībās piedaloties Francijas imperatorei Eiženijai, citu karaļnamu pārstāvjiem un daudzām slavenībām, atklāja tobrīd pasaulē garāko kanālu. Caur to izbrauca 48 karogiem rotāti kuģi ar viesiem uz klāja, Lesepss stāvēja blakus imperatorei zem Francijas karoga un sveica cilvēkus kanāla krastos, svinībās uzveda speciāli pasūtīto Džuzepes Verdi operu „Aīda".
07.06.2024.