Kamēr Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstādei „Lauku muzikanti Madonas novadā 20. gadsimtā" vēl jāpagaida, līdz to varēs skatīt izstāžu zāļu apmeklētāji, turpinām muzikantu tēmu laikrakstā „Stars".
Gavari spēlē dažādus instrumentus
Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā ir cītara, ko spēlēja Voldemārs Gavars. Viņš muzicēja kopā ar brāli Alfrēdu Gavaru un brālēnu Pēteri Skuju. Šādā sastāvā viņi spēlēja cītaru, vijoli un bungas līdz Otrajam pasaules karam. Voldemārs Gavars dzīvoja Meirānu "Liepavotos", diemžēl viņa un vēl viena brāļa – Eduarda – liktenis bija traģisks kara laikā.
Jānis Gavars (1924. gada 19. decembris-1987. gada 29. novembris) kādā intervijā radio ir stāstījis, kā sācis spēlēt vijoli. Brālēns, kurš bija muzikants, iestāstīja viņa mātei, ka puika ir muzikāls. Māte nopirka vijoli, bet izrādījās, ka brālēnam pašam nebija naudas vijoles iegādei, un tādēļ par atļauju spēlēt viņš apņēmies mācīt Jāni. Bet brālēns reizēm kā sestdienās devās dančus vai kāzās spēlēt, tā pēc trim dienām tikai atgriezās. Un, kā pastāstīja Jāņa Gavara dēls Andrejs Gavars, Alfrēds bija tas brālēns, kurš mācīja Jānim spēlēt vijoli.
Jāņa Gavara vijoles spēle plašāk atsākās vēlākos gados. Kādā vēstulē draugam Albertam Antem 1962. gadā viņš raksta: „Zini, man mājās pie sienas karājas veca vijole. Kad man pasaule sāk likties skumja, bezcerīga, es noslauku tai putekļus un čīgāju. Es radu sev jaunas melodijas, kuras izskan, izgaist, lai nekad vairs neatkārtotos. Bet man tomēr kļūst priecīgi ap sirdi, jo viņai – glupjajai, ir atsaukusies kāda cita, kaut vai vijoles sirds." Jānis Gavars spēlēja arī ermoņikas un mandolīnu, nebija sveša arī citu instrumentu spēle.
„Balto runču" turpinājums
1960. gadu Meirānu kapelā „Baltie runči" Jānis Gavars spēlēja ermoņikas, Eduards Sēbriņš – vijoli, Ilga Sēbriņa – cītaru, Jānis Rudzons – braču, Imants Sēbriņš –
bungas. Andrejs Gavars pašmācības ceļā bija apguvis akordeona spēli, bet kapelā „Baltie runči" viņš sāka spēlēt bungas, kad mācījās kādā septītajā klasē. Kad šī kapela beidza pastāvēt, 1972. gada sākumā Elmārs Dzilna izveidoja jaunu kapelu, kur spēlēja Jānis Gavars, Eduards Sēbriņš, Evalds Poļeļunas. Kad no kapelas aizgāja Elmārs Dzilna, tajā 1972. gada beigās sāka spēlēt Andrejs Gavars. Cītaru kādu laiku spēlēja Ārija Bērziņa, pēc tam kapelai pievienojās Jānis Platais, un vēlāk Janīna Gavare spēlēja bungas.
„Vālodzīte" aizlido no Meirāniem
Andrejs Gavars atceras, ka 1973. gadā viņu mājās „Pļaviņās" viesojās Pēteris Jurciņš un iemācīja dziesmu „Vālodzīte", kas vēlāk aizlidoja tālāk pasaulē. Gadus septiņus kapela to spēlēja, līdz kādās kāzās Salaspilī atkārtoja pat reizes piecas, lai gan parasti kapela dziesmas neatkārtoja, jo viņiem repertuārā to bija ap trim simtiem. Šajās kāzās bija arī režisors Jānis Streičs, un viņš uzaicināja kapelu piedalīties filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā". 1980. gadā, kad tapa filma (uz ekrāniem iznāca 1981. gadā), kapelā spēlēja Jānis Gavars, viņa meita Jana, viņa dēls Andrejs ar sievu Janīnu, Jānis Platais un Eduards Sēbriņš. Andrejs Gavars atceras, ka kapelu ļoti labi uzņēma filmēšanas grupā – kā savējos. Neiztika arī bez kādiem interesantiem atgadījumiem. Tā Mirtas tantes bēru mielastu filmēja Jāņa Platā dzimšanas dienā, un, atgriežoties Cēsīs viesnīcā, tika svinēts līdz rīta gaismai. Un tā jau 40 gadu mūs priecē filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā".
„Ar vijoles skaņām"
Dzejniece Milda Losberga atmiņās par Jāni Gavaru 1994. gadā rakstīja: „Prātā palikusi tikšanās pie Aiviekstes un Jāņa mājā. Liekas, mēs tur bijām kopā vairāki dzejnieki, arī Pēteris Jurciņš. Jānis rādīja savu vijoli. Es vēlāk uzrakstīju viņam veltītu dzejoli „Vijole". Dzejolis tapa 1973. gadā, arī rindas: „Vienas stīgas pietrūkst vijolei -/ zibens satriec tavu mūžu./ Dzīslu sarkanu no krūtīm izvelk dzejas:/ stīga ceturtā tev būšu!" Pirmajā Jāņa Gavara dzejoļu krājumā „Labību apliecini" (1973) „vijole kā sendienās dzied", „visas vijoles un alti dzied", „iedegušās rokās ermoņikas dzied", bet „Atnāk Plēšu Jancis,/ Ermoņikas plēš./ Nu ies vaļā dancis,/ Dumjš ir tas, kas sēž."
Jānis Gavars 1968. gadā rakstīja Ilzei Indrānei: „Dziesmu par Aivieksti" uzrakstīt mani kūda Lubānas muzikanti. Un es gudroju vārdus šai dziesmai, un mokos kā Prokrusta gultā." Skanīgais dzejolis „Pie Aiviekstes" gan top krietni vē-
lāk – 1976. gadā, publicēts krājumā „Bites lidojums" (1980). Mūziku tam komponēja Elga Igenberga. Jāņa Gavara vijole līdz ar tās īpašnieku aizgāja mūžības ceļu: „Ar vijoles skaņām,/ labību apliecinot,/ bites lidojuma augstumā,/ atdusas Jānis Gavars." Bet skan: „Kā ozols bēršu krastā zīļu pūrus,/ Kā liepa ziedēšu pie Aiviekstes."
LAIMDOTA IVANOVA
3.12.2021