Ivars Lūsis savu vectēvu Eduar-du Lūsi (1890-1958) nekad nav redzējis. Ivars piedzima Amerikā, kur dzīvoja kādreizējā Aiviekstes ūdens spēkstacijas izveidotāja jaunākais dēls Evalds Lūsis (1920-1986).
Ģimeni izšķīra karš, vecāki palika Latvijā, bet Evalds un brālis Eduards (1918-1978) nonāca Vācijā. Vēlāk no Amerikas viņi sarakstījās ar māti Antoniju Siliņu-Lūsi (1896-1978), kas mūža beigas aizvadīja dzimtajā pusē Smiltenē.
Tēvs Ivaram stāstījis par bērnību Aiviekstē, tomēr viņš tolaik par to neesot īpaši interesējies. Taču pirms kāda laika kopā ar dzīvesbiedri amerikānieti ieskatījušies kastē, kurā glabājās vecmāmiņas rakstītās vēstules un arī uz Ameriku sūtītās fotogrāfijas par Aiviekstes spēkstacijas tapšanu un darbu. Tas šķitis interesanti, kaut lasīt rokrakstu latviešu valodā padevies ar grūtībām, ne viss saprasts. Meklējumos par priekštečiem izmantotas interneta iespējas. Šomēnes Ivars Lūsis ar dzīvesbiedri devās pirmajā braucienā uz Latviju. Viņu pavadīja māsīca Māra Ozoliņa, kuras tētis bijis radinieks Antonijai Siliņai, arī pats viņš savulaik pabijis Aiviekstē, Māras mamma no Kuldīgas puses. Māra (viņa palīdzēja labāk sarunāties ar Lūšu pāri) ar vecākiem no Latvijas aizbrauca pusotra gada vecumā, arī viņai tā pirmā atgriešanās dzimtenē.
Lūšu ģimene Aiviekstē ieradās 1925. gadā. Tur esošajās dzirnavās uzstādīta turbīna un ģenerators elektrības ražošanai, galvenais strāvas patērētājs tolaik bija netālu esošās pilsētas Jēkabpils un Krustpils. Turpmāk tika celta īpaša spēkstacijas ēka diviem ģeneratoriem, lieli darbi veikti pašā upē. Ar jaunceltu aizsprostu varēja nodrošināt ūdens uzkrāšanu. Visu šo darbu organizētājs un tiešais vadītājs bija Eduards Lūsis, cilvēks bez speciālas inženiera izglītības, taču, kā pieņemts teikt, gaišu galvu. Savulaik runāju ar vīriem, kas piedalījušies stacijas celšanā un iekārtošanā, tie visi par priekšnieku atsaucās ar cieņu – strādājis pats, bet arī no citiem gaidījis kārtīgu, godīgu darbu. Lieli nopelni viņam arī spēkstacijas saglabāšanā kara laikā. Vācieši pirms atkāpšanās likuši iekārtas demontēt un sūtīt uz Rīgu tālākvešanai uz Vāciju, gatavojušies spridzināt būves. Tomēr viss būtiskākais paslēpts turpat Aiviekstē, uz Rīgu daļēji nosūtīti nevajadzīgi dzelži. Spridzinātāji pacienāti pie Lūšu galda, pēc tam sprāgstvielas ieguldītas nebūtiskā vietā Aiviekstes kreisajā malā. Tūlīt pēc kara ap spēkstaciju veidots tā sauktais Aiviekstes energorajons, no tā vēlāk izauga Ziemeļaustrumu elektrotīkli (ZAET). Pirmajos gados Eduards Lūsis bija energorajona priekšnieks, taču tad atzīts, ka nepiedienoties kādreizējam spēkstacijas līdzīpašniekam (tā savulaik piederēja akciju sabiedrībai, rīkotājdirektoram arī bija daļa akciju) strādāt turpat blakus. Mūža pēdējos gadus Gulbenē dzimušais vīrs dzīvoja Smiltenē, strādāja Grūbes hidrostacijā uz Vaidavas upes. Savukārt Aiviekstes spēkstaciju slēdza pēc Pļaviņu HES uzcelšanas.
12. septembrī Ivars Lūsis ar abām pavadonēm pabija Aiviekstē. Sadales tīkla darbinieki Līgonis Bicāls un Jānis Naglis izrādīja šodienas spēkstaciju, kas darbu atsāka deviņdesmitajos gados. Ēkas visumā tās pašas, kas celtas Eduarda Lūša laikā. Interesanti, ka pirms pieciem gadiem atjaunotajā galvenās straumes aizsprosta betonējumā redzami akmeņi, kas tur guldīti gandrīz pirms gadsimta. Taču aizsprosta darbības princips cits, nav tur vairs ar rokām regulējamu koka vairogu.
Uz spēkstacijas paplašināšanas 85 gadiem gatavoju izstādi Madonas muzejā. Ja tolaik būtu varējis izmantot materiālus, kas glabājas pie Ivara Lūša, tā būtu iznākusi precīzāka un arī interesantāka. Daļa fotogrāfiju tagad aplūkojama arī portālā „Zudusī Latvija".
20.09.2019.