Rit gads Madonas simtgades zīmē, februāra beigās sākas atskaite — 100 dienas līdz jubilejai.
Rudenī 100 gadu būs arī skolas ēkai, kurā kopš 2021. gada darbojas muzeja kaimiņi – Madonas Valsts ģimnāzija. Atskatīsimies uz izglītības jomu laikā, kad pilsēta tapa, un tās pirmajos gados.
Ievadam
Biržu Izglītības biedrības paspārnē esošās skolas – reālskola un ģimnāzija – atradās dažādās vietās. Laika gaitā mainījās gan skolu nosaukumi, gan pedagogi. Birži tapa par Madonas miestu, apriņķi un pilsētu, to veidoja cilvēki ar savām idejām, ieguldītajiem darbiem. Atskatīsimies uz pilsētas tapšanu līdz ar pedagogiem un vidusskolēniem, kas no plašas apkārtnes ieradās iegūt zināšanas, atklāt talantus un pieskandināt skaisto graviņu ar savām čalām.
Uz skolu bijušajā Leiverkrogā
Leiverkrogs ir atrodams jau 17. gadsimta kartē un bija Biržu (Modohn) muižas sastāvdaļa. Krogs darbojās līdz 1905. gada notikumiem, kad to aizdedzināja. Ēku īpašumā ieguva Andrejs Krūmiņš, pārbūvēja par dzīvojamo māju un uzcēla otro stāvu, arī vēlāk ir bijusi pārbūve. 1917.-1919. gads bija vēsturisku pārmaiņu laiks, un saistībā ar varas maiņām, mainījās arī skolu vadītāji, pedagogi, atrašanās vietas. Ir saglabājies ļoti maz materiālu par skolu dzīvi Madonā šajā laika periodā.
Bijušajā Leiverkrogā (tagad – Rīgas iela 4) atradās sieviešu ģimnāzija, vēlāk – Biržu vidusskola. Kādu laiku skolas izvietoja ārpus Biržiem, 1918. gadā pārnāca atpakaļ. Gan Krūmiņa mājā, gan muižas pārvaldnieka mājā (tagadējā Madonas mežniecības ēka) savulaik ir bijusi dzīvošanas vieta skolotājiem. Vēl ziemā pirms 100 gadiem, gaidot jauno skolas ēku, Madonas ģimnāzijas klases bija bijušajā Leiverkrogā. Pēc tam līdz 1934. gadam tur atradās pamatskola.
"Mēdza pacelties pirkstgalos"
Zēnu proreālskolas (vēlāk – reālskola) pārzinis 1916./1917. mācību gadā bija Ludvigs Sēja (1885-1962) – franču valodas skolotājs, vēlāk – viens no talantīgākajiem Latvijas Republikas diplomātiem. L. Sēja ir dzimis Tukuma pusē, Džūkstes pagastā. Valsts vēstures arhīva dokumentos minēts, ka viņš strādāja arī 1917./1918. un 1918./1919. mācību gadā. Alma Rubule-Lideka atmiņās par franču valodas stundām sieviešu ģimnāzijā atcerējās, ka "elegantais franču valodas skolotājs Ludvigs Sēja, rakstot pie tāfeles, mēdza pacelties pirkstgalos". L. Sēja ir bijis iecienīts direktors, viņa laikā zēnu proreālskolā nodibināja orķestri, kas mēdza uzstāties sarīkojumos. Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada pavasarī L. Sēju mobilizēja, bet pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja veselības stāvokļa dēļ, un augustā viņš sāka darbu Latvijas Ārlietu ministrijā. L. Sējas dienasgrāmatas un memuāri publicēti izdevumā "Es pazīstu vairs tikai sevi" (2017). Saistībā ar darba stāžu pensijas noformēšanai viņš piemin darba gadus Madonā. L. Sēju atpazīstam arī vienā muzeja krājumā esošajā fotogrāfijā.
Mācīja latīņu valodu
Sāvienā dzimušā Artura Lesnieka (1885-1974) vārds saistās ar Rīgas skolu vēsturi un darbu Izglītības ministrijā, bet pirms tam viņš strādāja Madonā. A. Lesnieks ieguva daudzpusīgu izglītību Pēterburgā. Viņš studēja filoloģiju, mūziku, apguva ērģeļu spēli un bija pievērsies arī tēlotājas mākslas studijām Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. A. Lesnieks mācīja latīņu valodu 1918./1919. mācību gadā. Viņš ir gatavojis arī latīņu valodas mācību materiālus. Pēc Otrā pasaules kara Zviedrijā A. Lesnieks ilgus gadus bija Stokholmas latviešu Sv. Jāņa draudzes ērģelnieks. Daži materiāli par viņu glabājas Rīgas 6. vidusskolas muzejā.
Brīnišķīgas balss īpašnieks
Bērzaunietis Pēteris Krievkalns (1889 – 1964) bija matemātikas un fizikas skolotājs, arī reālskolas un ģimnāzijas direktors. 1920. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu. P. Krievkalns bija mācījies Kalsnavas Jāņkalna skolā, Sausnējā. Viņš beidza Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā, studēja Pēterburgā. Atmiņās lasām, ka viņš skolai atrada nepieciešamos skolotājus un bija brīnišķīgas balss īpašnieks. "Analītiskā ģeometrija vidusskolām" (1924) un "Analītiskā ģeometrija uz plāksnes: vidusskolas kurss" (1931) ir viņa sarakstītās mācību grāmatas. P. Krievkalna sieva Zelma (dz. Zālīte) bija beigusi konservatoriju, dziedāja Teodora Reitera korī, operas korī, piedalījās koncertos. Vēlāk rūpējās par mājas dzīvi un bērniem, viņu jaunākā meita – dziedātāja Māra Krievkalne.
1919./1920. mācību gads
1919. gada vasarā tika atjaunota Biržu izglītības biedrības darbība, pieņēma darbā skolotājus, izsludināja vakances. Attēlā redzam audzēknes un skolotājus. Stāv no kreisās: Jānis Āboliņš (latviešu valoda), Pēteris Āboliņš (matemātika, arī vēsture), Kārlis Celmiņš (zīmēšana, rasēšana, mākslas vēsture), Vladimirs Sprūds (vēsture, latīņu valoda), Jānis Eniņš (ticības mācība pareizticīgajiem), Marija Kalniņa (vācu valoda), Felikss Polfanders (Dzintars; dabas zinības, ģeogrāfija, krievu valoda, vēsture), Jānis Mūrnieks (mūzikas teorija, kora vadītājs), Arveds (Arvīds) Daugulis (mūzika, klavieru spēle), Otīlija Vincmane (franču un latīņu valoda), Zelma Bebre, Augusts Baltpurviņš (latviešu valoda), Johanna Zemīte (vācu, angļu, krievu valoda) un aizmugurē pagaidām nenoskaidrots vīrietis. Priekšā vidū ar apmetni sēž skolotāja Berta Polfandere (Dzintare; ķīmija, dabas zinības, loģika, psiholoģija).
(Turpinājums sekos)
27.02.2026.